Par tiem pašiem suņiem

Šo rakstu man rosināja veidot kāds mednieks, kam sirds bija pilna rūgtuma. Arī es pats kā mednieks nesēžu mežā katru dienu, esmu bijis medībās vien pāris reizes pagājušā gadā. Bet šī problēma arī mani uztrauc.

Protams, katrs mūsu mīļdzīvnieks ir pats labākais un godīgākai visā pasaulē, tāpat kā mūsu bērni. Bet tagad ir sērsnu laiks un meža zvēri suņiem ir viegli notverami. Pa laukiem ir vērojami pārvietojamies gan suņu pāri, gan veseli suņu bari, kas pārsvarā dodas medībās uz meža puduriem.

Arī medībās  mežā  ir sastopami šādi  “kreisie mednieki”. Un diezvai mednieks uz suni šaus, jo viņš jau zina, no kuras mājas nāk šie suņi un kurš ir šo mīluļu saimnieks, jo iespējams, ka nākamajā mēnesī šim medniekam ir jāslēdz medību platību nomas līgum. Jau tagad Brenguļu mednieku klubam  ir  teritorija gar Valmieras ceļu līdz Valmierai, kur vispār netiek medīts. jo zemes īpašnieki neslēdz medību platību nomas līgumus. Dzīvnieku skaits šeit tiek regulēts tos nobraucot ar autotransportu.

Medniekiem šādas teritorijās nebūs arī interese likvidēt ne plēsējus, slimos un agresīvos, ne bez uzraudzības atstātos suņus. Varētu jau teikt, ka visi suņi ir čipēti un lai pašvaldības policija tiek galā – nolasa klaiņojoša suņus čipu un soda īpašnieku. Tikai viens “bet” – arī šajā gadījumā suns ir jāiemidzina, šaujot vai nošaujot, jo nolasīt čipu var no 25 cm attāluma.

Šis dārgais čipēšanas process faktiski tika veikts, lai atrisinātu Rīgas pilsētas problēmas ar mājdzīvnieku patversmēm un to dzīvnieku uzskaiti, bet tas nerisina šo problēmu lauku teritorijās. Mūsu gadījumā to atrisinātu vai nu mednieks, kuru pašvaldība ar varu nevar piespriest ķļūt par likvidātoru, vai pašvaldības policists.  Nu šis policists būtu tāds skarbs reindžers, kuram katru vakaru  būtu jātīra savs kolts. Tāpēc padomāsim par to, kur ikdienā ir mūsu mīluļi. Nespiediet pašvaldību un medniekus veikt galīgo atrisinājumu!

Informāciju sniedza: Mednieks Māris Zvirbulis