Skolotājam, dzejniekam, kora vadonim un tautiskās atmodas darbiniekam Jānim Austriņam - 175

AustrinsJanis

Vecpiebalgā – novadā, kas šūpuli licis daudziem ievērojamiem sabiedriskajiem darbiniekiem un literātiem, pirms 175 gadiem, 1842. gada 2. oktobrī, piedzima skolotājs, dzejnieks, kora vadonis un tautiskās atmodas darbinieks Jānis Austriņš. Rakstnieka tēvs Reinis bijis mācītājmuižas vagars, māte Lotte – modere.

No 1852. līdz 1856. gadam mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā pie A. Rātmindera. Izglītojies pie F. Šillinga, kurš pieņēma Austriņu savā saimē, kur mācītāja neprecētā māsa Katrīna Jānim iemācīja mūziku, vācu valodu u.c. zinības, lai jauneklis droši varētu stāties skolas darbā. Šajā laikā pievērsies dzejošanai.

Rokrakstā izplatījās J. Austriņa satīra “Kāds vārdiņš par tiem luktu gulētājiem baznīcā”, kur izsmieti Piebalgas švītīgie jaunekļi.

1863. gadā J. Austriņš izturēja pārbaudījumu skolotāja tiesību iegūšanai un strādājis par palīgskolotāju. Sacerējis vārdus “Tautiešu dziesmai”, palīdzējis sastādīt Ogres muižas zemniekiem lūgumu caram Aleksandram II.

21 gada vecumā viņš ieradās Trikātas draudzē Jaunvāles pagastā, kur sāka strādāt par skolotāju un aktīvi darbojās sabiedriskajā dzīvē – vadīja un pats dziedāja Trikātas draudzes korī, organizēja dažādus dziedāšanas svētkus gan Trikātā, gan Smiltenē, gan Vecpiebalgā.

Trikātā viņš nodibināja arī ģimeni, šeit piedzima viņa dēls.

Atnākdams uz Trikātu, Jānis Austriņš sāka rakstīt „Laiku grāmatu”, kurā sniedza ziņas par notikumiem Jaunbrenguļu, Cempu un Jauvāles pagastos, kas šodien ir Brenguļu pagasta teritorija.

„Un kuram gan negribas zināt, kā pagājušos laikos ir gājis un bijis, kuram nepatīk lasīt un dzirdēt, kā viņa tēvi ir dzīvojuši un darbojušies?” tā Jānis Austriņš rakstīja grāmatas ievadvārdos.

No grāmatas mēs uzzinām, ka arī 145 gadus atpakaļ ir bijušas bargas ziemas un arī tādas ziemas, kur „drīz sala un sniga, drīz kusa un lija”. Autors stāsta arī par karstām un sausām vasarām, lieliem negaisiem un krusu.

Grāmatā aprakstīti nemieri Trikātas baznīcā, kas izcēlušies sakarā ar skolotāja Kārļa Jūlija Johansona atstādināšanu no amata. Šos nemierus Austriņš raksturo kā vienīgos visā Latvijā.

Savu „Laika grāmatu” Jānis Austriņš sāk ar 1863. gadu un pabeidz ar 1887. gadu, kad iesākās pārkrievošanās laikmets. To viņš esot nosaucis par „tumsības laikmetu", par kuru neesot vērts rakstīt.

Grāmata aptver 24 gadus viena novada dzīvē. Savu grāmatu Jānis Austriņš beidz ar vārdiem: „Caur dažādām nepatikšanām un dzīves sarežģījumiem esmu tā uztraukts un sanīcis, ka nepatīk vairs šo laika grāmatu tālāk vest. Sevišķi mana vienīgā dēla Jāņa Aleksandra nāve darīja lielu iespaidu uz mani. Lielās nepatikšanas cēlās arī caur obligatoriskas krievu valodas ievešanu mūsu tautas skolās. Nomanu, ka ar to izglītības un attīstības ziņā nekā nepanāks. Tas viss mani tā sāpināja un sabojāja, ka nolēmu šo grāmatu vairs tālāk neturpināt.”

1919. gada 8. decembrī noslīcis Gaujā, Valmierā. Apglabāts Trikātas kapos.

2011. gada 30. maijā Trikātas kapos atklāja pieminekli dziesminiekam Jānim Austriņam. 

Informāciju sagatavoja:

Trikātas pagasta novadpētniece Inga Boškina