Vilis Voldemārs Pīlmanis: Brenguļu pagasta vecākais iedzīvotājs

portretsVilisPilmanis IMG 5544 ml

Nesagaidot savu 102. dzimšanas dienu, šā gada 10. februārī mūžibā devās viens no Brenguļu pagasta vecākajiem iedzīvotājiem Vilis Voldemārs Pīlmanis.

Vilis Pīlmanis dz. 1919. gadā, 7.aprīlī Jaunvāles pagasta Daudziešos, Mārča Pīlmaņa un Annas Siltums ģimenē. Mācījies Jaunvāles pagasta skolā. “Daugavas vanagi” dalībnieks.

Vilim dzīves gājums ir bijis notikumiem bagāts, pārdzīvotas vairākas varas un neskaitāmas valūtas maiņas. Bērnību pavadījis laukos, ganos gājis un palīdzējis tēvam lauku darbos. Pirms Vilis uzsāka ģimenes dzīvi, bija jāiztur vairāki pārbaudījumi. Diemžēl, pāragri mira tēvs Mārcis, tādēļ jau agrā bērnībā, 16 gadu vecumā, Vilim bija vajadzēja uzņemties rūpes par saimniecību. 1944. gada 7. augustā Vilis tika iesaukts vācu armijā. Ar kuģi no Rīgas ostas visi tika nosūtīti uz militārajām apmācībām Vācijā, pilsētā Sofinvaldi. Viņš dienēja 15. divīzijas 2. kājnieku artilēristu bataljonā.

Vairāki no Vācijā dienējošiem latviešiem, pamanījās aizceļot uz Amerikas Savienotajām Valstīm, arī Viļa mammas māsa, Kristīne ar dzīves biedru, kara laikā devās bēgļu gaitās uz ASV.

Vilis 1945. gada janvāra vidū tika nosūtīts uz frontes līniju Latvijā, piedalījās kaujās pie Anneniekiem un Lestenes, kur ir krituši daudzi latviešu karavīri. Karam beidzoties, Vilis nonāca Krievijas armijas gūstā un 1945. gada Līgo dienas vakarā visi kara gūstekņi tika sadzīti vagonos un ar vilcieniem aizvesti no Jelgavas dzelzsceļa stacijas uz Vorkutu Krievijā. Divu nedēļu ceļā, pārpildītā vagonā un antihigēniskos apstākļos. Visbeidzot nonāca vairāk kā 3000 km no mājām. Jāstrādā bija smagi, piedalījās viesnīcas būvniecībā un citos darbos. Vilis nezaudējot dzīvesprieku un dzimtenes mīlestību. Pēc pēc gada un diviem mēnešiem viņam izdevās atgriezties Latvijā.

Kara laikā uz Viļa zemes “Celmiņos” tika ierīkots lidlauks, kara aviācijas vajadzībām. Nomesto bumbu bedres ir saglabājušās un tās var redzēt arī tuvākajos Brenguļu pagasta mežos un birzēs. Lai lidlauku izveidotu, tika nopostītas vairākas saimniecības, bet mājas “Celmiņi” palika neskartas.

Vilis aprecējās 38 gadu vecumā 1956. gadā ar Veltu Līcīti no Ainažiem, izveidoja ģimeni, kurā piedzima meita Sandra un dēls Vilnis. Lielāko dzīves mūžu nodzīvoja sava tēva mājās “Celmiņos”. Tēvam Mārcim Pīlmanim par brīvības cīņām tika piešķirta zeme, uz kuras viņš 1926. gadā uzbūvēja māju un guļbaļķu melno pirtiņu, kuru bija iecienījuši apmeklēt arī tuvākie kaimiņi.

Saimniecība tika iekopta un bija pilnībā pašpietiekama, kurā nodarbojās ar lopkopību un augkopību. Līdz pat 20. gadsimta 90. gadu vidum 14.9 hektāri lielās zemes platības apstrādāja ar zirgiem. Tēvs Mārcis bija veikalnieks, viņa tirgošanās mākslu pārmantoja arī Vilis, kurš regulāri Valmieras tirgū pārdeva saimniecībā izaudzētos dārzeņus. Ilgus gadus nostrādāja par noliktavas pārzini un klētnieku, kā arī 8 gadus Valmieras gaļas kombinātā. Tika audzētas aitas, kuras priecēja radus svinīgajos pasākumos. Aitu cirpšana ar šķērēm nebija viegls process, toties dzīves biedres Veltas adītās siltās zeķes bija skaista dāvana tuviniekiem Ziemassvētkos.

Vilis bija ļoti sabiedrisks, aktīvs brengulietis, kuram patika uzņemt viesus, apveltīts ar tīkamu humora izjūtu un skanīgu balsi. Rūpējoties svētkos par viesu labsajūtu, galdā tika celts pašmāju brūvēts alus, kā arī mājas kūpinājumi un gardais Jāņu siers.

Viņš bija organizācijas “Daugavas vanagi” aktīvs dalībnieks, kā arī dziedāja vietējā pagasta korī. Un tomēr, nekad nav vadījis mehanizēto tehniku, Viļa mīļākais braucamais bija velosipēds ar nosaukumu “URAL”, bez ātrumiem. Ar to bieži mēroja līdz pat 60 km tālus braucienus. Ar velosipēdu viņš devās uz Baužu purvu lasīt dzērvenes, lācenes un citas meža veltes. Vilim patika būt kustībā, ikdienas pastaigas veda gar Gaujas un Abula kalnainajiem krastiem. Mežā pie dabas viņš jutās vislabāk, izstaigājot sev zināmās sēņu un melleņu vietas.

 IMG 5541 VilisPilmanis ml

Ģimenes foto: dzīves biedre Velta, Sandra un Vilnis.

Vilis 1938. gadā tika iesvētīts un no tā brīža regulāri svētdienās apmeklēja dievkalpojumus Valmieras Sv. Sīmaņa luterāņu baznīcā. Iespējams, ticība Dievam un visam labajam deva iespēju nodzīvot tik garu un svētīgu mūžu. Apkārtējie cilvēki novērtēja viņa pārliecību par savu ieguldīto darbu ikdienas gaitās, kā arī Latvijas neatkarības atgūšanas gados. Viņš bija īsts savas zemes patriots, kurš spēja iedvesmot un aizraut citus savās emociju pārpildītajās sarunās. Ar savu pārliecību piesaistīja jauniešus un uzrunāja viņus pulcēties un aktīvi iesaistīties atmodas laika notikumos, lai reiz Latvija atkal atgūtu neatkarību. Paldies Vilim Voldemāram Pīlmanim par savu ieguldīto artavu, lai mēs dzīvotu brīvā Latvijā!     

IMG 3278 100dzimsanasdienaVPilmanis ml

Vilis Pīlmanis tuvinieku un vietējo iedzīvotāju atmiņās (fotogrāfija no 100. dzimšanas dienas).

“Cilvēka dzīves vērtību nenosaka tiesības ko viņš manto, bet dzīves vērtību nosaka pienākumi, ko viņš uzņēmās. Un Vilis bija tāds cilvēks, kurš vienmēr uzņēmās tādus pienākumus, kurus viņš varēja izpildīt. Par šo viņam pienākas šī apbrīna un gods un paldies viņam par to, ka viņš rādija piemēru, kā var patiešām nodzīvot godīgi dzīvi. Kopā braucām uz leģionāru piemiņas pasākumiem, līdz 2005. gadā attieksme Latvijā pret 16. martu strauji mainījās. Vilis aktīvi iestājās par Latvijas neatkarības atgūšanu un mūsu paaudzei būtu jānoliec galva šī kunga priekšā.” Eduards Lauris (brengulietis)

 “Vilis bija ļoti izpalīdzīgs, zinošs, draudzīgs, kurš nekad neatteica palīdzīgu roku vai padomu lauksaimniecības darbos. Ar Papus ģimeni esam bijuši kopā gan priekos, gan bēdās. Siena un kartupeļu talkās, palīdzējām viens otra ģimenēm. Bieži devāmies piknikos pie dabas, līdzi ņemot groziņus ar pīrāgiem un mednieku desiņām. Iecienītākā atpūtas vieta Abulmalas Saulīšu krācītēs. Izklaides brīžos apmeklējām saviesīgus pasākumus, koncertus, teātrus un tuvāko ciemu balles, lai kārtīgi izdejotos. Vilis ar Veltu ievadīja mani jaunā dzīves ceļā, kā sākt dzīvi veidot un kopā gājām pa dzīvi ar sapratni. Ziemassvētkos braucām uz Trikātas baznīcu, sakārtot domas un rast sirdsmieru.” Skaidrīte Dzenīte ar ģimeni (“Jauncīruļi”)

 “Esmu politiski represētā un mums – iedzīvotājiem, kuri ir cietuši, tiek organizēti pasākumi, kuros piedalās cilvēki ar līdzīgiem dzīves likteņiem. Tā es vienā pasākumā iepazinos ar Vilīti, sadraudzējāmies un dzīvojām kopā. Viņu var pielīdzināt Latvijas ozoliem, jo rokas spiediens un patīkamais raksturs viņu izcēla kā kārtīgu vīrieti. Brīvajā laikā, kopā visi trīs ar suneni “Beibi” izbraukājām Cempu pagastu, Trikātu, kur bija Viļa bērnības takas. Daudz atmiņu stāsti ikdienas gaitās, tāpat palīdzot viens otram, gatavojām dažādas maltītes, lai lutinātu sevi, drūmajos rudens vakaros. Stiprā savienībā ir laime dzīvot mūža nogalē un Vilītis bija pelnījis nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi, jo tik saprotošu, pieklājīgu un sirsnīgu cilvēku ir grūti sastapt.” Velta Kalvāne (valmieriete, Vilim nozīmīgs atbalsts mūža nogalē)

 “Es lepojos ar savu vectēvu, ar kuru kopā pavadītas skaistas bērnības dienas. Opis un Ome bija saskanīgs pāris. Opis bija kārtīgs pirtnieks, viņš regulāri kurināja pirti gan lai nopērtos, gan lai nokūpinātu kādu cūkas stilbu. Ome vienmēr rūpējās, lai galdi būtu skaisti noformēti un bagātīgi klāti. Man kā tradīcija izveidojās katrus Ziemassvētkus svinēt “Celmiņos”, jo miers no ikdienas straujā dzīves ritma, atrodoties ticīgu cilvēku sabiedrībā, vairo iekšējo resursu turpmākajiem dzīves posmiem. Pozitīvākās atmiņas par laiku, kad devāmies ar Opi uz mežu sēņot, kā arī uz Abulu zvejot zivis. Neskatoties uz Viļa cienījamo vecumu, viņš vienmēr bija sakopies un zolīds.” mazdēls Aivars Geidāns

Informāciju apkopoja: Novadnieka mazdēls Aivars Geidāns