Ārstam Kārlim Lībietim – 175

LibietisKarlis

9. maijā aprit 175 gadi, kopš dzimis ārsts, tautiskās atmodas darbinieks Kārlis Lībietis. Dzimis 1846. gada 9. maijā (pēc vecā stila 27. aprīlī) Trikātas pagasta Kalna Lībiešos podnieka Pētera Lībieša (1811-1885) un viņa sievas Annas (1812-1862, dz. Kaģe) septiņu bērnu ģimenē.

Annas Kaģes (baznīcas grāmatās dzimtai minēts uzvārds Kaggis) dzimta ir saistīta ar ģenerāļa Jāņa Baloža un komponista Jāņa Ķepīša dzimtām. Annas vecākā brāļa Dāvida meita Anna salaulājās ar ģenerāļa Jāņa Baloža tēvabrāli Dāvidu Balodi. Savukārt viens no jaunākajiem brāļiem – Reinis Kaģis ir ģenerāļa Jāņa Baloža vectēvs. Annas jaunākais brālis Fricis Kaģis apprecējās ar komponista Jāņa Ķepīša vectēva māsu Mariju Ķepīti.

Lībiešu tēvs bija podnieks, viņš gatavoja māla traukus ļaužu ikdienas vajadzībām. Savus bērnus no mazām dienām audzināja pie kārtīga darba. Kārlim darba pienākumi sākās jau agros rītos, kad bija jādodas ganu gaitās.

Lasīt Kārlis iemācījās, vērīgi sekojot vecāko brāļu mācībām. Grāmatu pasaule vilināja un drīz vien saistīja zēna sirdi un prātu. Tēvs aizveda dēlu uz Valmieras apriņķa skolu. Sekmes bija teicamas, un ar katru dienu augtin auga vēlme iegūt labāku izglītību. Ar vecāku atbalstu Kārlis izglītību turpināja Rīgā, Vidzemes guberņas ģimnāzijā. Skolas brīvlaikos, viņš strādāja tēva sētā brāļu pulkā visus zemnieka darbus

1862. gada 6. maijā no plaušu slimības nomirst māte. Nu rūpes par ģimeni – jaunākajām meitām un Kārļa skološanu – gulstas uz tēva pleciem.

Ar izcilām sekmēm pabeidzis ģimnāziju, Kārlis 1868. gadā iestājās Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē. Tur satikās ar citiem studentiem latviešiem. Vakaros viņi pulcējās, tā sauktajos, vakarnieku saietos. Starp viņiem bija arī jaunlatviešu ideologs Kronvaldu Atis. Kārlis Lībietis ar savu jaunības degsmi allaž bijis pašu rosīgāko vidū: viņš kļuva par Tērbatas latviešu rakstniecības vakaru (studentu korporācijas Lettonia) līdzdibinātāju 1970. gadā un jau pirms Krišjāņa Barona uzsāka vākt folkloru. 

Pirmajos studiju gados Kārlim Lībietim mācības ritēja bez pārtraukumiem, bet tad – vēstule no brāļa. Tēvs sasirdzis. Bez kavēšanās Kārlis steidzās uz māju. Brāļi tēva mājas jau atstājuši. Tiem nu pašiem savas mājas un rūpes pār tām. Kalna Lībiešu smagums gūlās vienīgi uz tēva pleciem. Dēla aprūpēts, tēvs drīz atveseļojas un mudinājis Kārli atpakaļ uz Tērbatu.

“Šoziem uz augstskolu vairs neaizbraukšu. Pastrādāšu mājās, papelnīšu naudu studijām. Kas es būšu par ārstu, ja pieļaušu tikko atžirgušajam tēvam mani apgādāt. Pa vakariem un katru brīvo brīdi turpināšu savu darbu par “Aci”, tās uzbūvi un darbību,” Kalna Lībiešu jaunākais dēls rakstīja draugam uz Tērbatu.

1873. gadā rūpīgi izstrādāto darbu “Acs” Kārlis Lībietis publicē jaunlatviešu nodibinātajā rakstu krājumā “Sēta, Daba, Pasaule” ceturtajā laidienā. Tajā viņš rakstīja: “Acs tāpat kā spieģelis uzņem visas ārpus viņas esošas lietas bildēs un pa sevišķiem redzes rīkiem kā pa telegrāfa drātēm samaņai dara zināmas. Bet otrkārt varam aci salīdzināt ar spieģeli, kurā visgaišāki atspīd mūsu ķermeņa klāšanās, dvēsele un gars.” Ņemot vērā, ka tālaika cilvēki tikpat kā nepazina savu organismu, Kārlis Lībietis uzņēmās grūto skaidrošanas darbu un vēl grūtāko – visu to vienkārši un pareizi latviski pateikt.

Par to 1991. gada žurnālā “Veselība” Arnis Vīksna raksta: “Šodien aprakstu “Acs” atzīst par pirmo (pie tam ļoti veiksmīgu) latviešu autora darbu cilvēka anatomijā un fizioloģijā. Kārlis Lībietis mums ir atstājis apjomā nelielu, bet vēsturiski nozīmīgu mantojumu.” Kārļa Lībieša apcerējumā „Acs” ir rodami daudzi jaundarināti vai atvasināti vārdi, kurus lieto arī mūsdienās, piemēram, radzene, cīpslene, dzīslene, tīklene, skatiens u.c. Viņš bija pirmais, kurš sāka lietot medicīnisko terminoloģiju latviešu valodā

1875. gadā Kārlis Lībietis beidz studijas. Viņa pirmā darba vieta ir Smiltenē. Lai arī šeit viņš strādāja tikai nepilnus divus gadus, Smiltenes novada muzeja ekspozīcijā ārstam Lībietim atvēlēta redzama vieta.

1877.gadā viņš pāriet darbā uz Drustiem. Viņa aprūpē ir Drustu un Gatartas pagasti. Jaunais ārsts drīz iegūst apkārtējo iedzīvotāju uzticību un cieņu. Pat muižnieka labu izglītību ieguvusī muzikālā meita viņam plaši atver sava tēva nama durvis. Sākumā kā simpātiskam viesim, vēlāk kā gaidītam ģimenes draugam. Viņi saderinājušies. Kāzas nav notikušas.

Kārļa Lībieša brāļa mazmeita Biruta Šteinberga 1996. gada publikācijā min, ka tuvojoties kāzu dienai, līgavas tēvs juties nepatīkami pārsteigts – nākamais znots kāzu viesiem pieskaitījis savus tuviniekus. “Būdams dakteris tu nevari vairs radoties ar latviešu zemniekiem! Es nesēdēšu ar tiem pie vien galda,” esot aizrādījis muižnieks. “Manās kāzās vecākus sēdināšu goda vietā, jo esmu zemnieka dēls, esmu latvietis!” droša un skaidra bijusi atbilde. Muižnieka šķiriskie uzskati bija augsts mūris, kas neļāva viņa meitai būt laimīgai.

Dzimtā glabātās atmiņas nesaskan ar 1900. gada 22. maija publikāciju par Kārļa Lībieša 25 gadu amata jubileju, kad sveicēju vidū un pie goda galda sēdēja gan muižniecība, gan zemnieki: “Tur sēdēja muižas īpašnieki, tur zemnieki, tur augsti mācīti, tur maz mācīti. Šis it sevišķi savā raibumā jauktais svētku galds haraktizēja pašu jubilāru, kas tiklab amata darīšanās, kā sadzīvē pazīst – tikai cilvēkus.”

Kārlis Lībietis darbam ziedoja visu savu brīvo laiku. Ilgi, pāri pusnaktij, viņš rakstīja ārsta padomus zemnieku tautai. Izkopt dzimto valodu Kārli Lībieti mudināja un ar padomiem palīdzēja Kronvalda Atis un Kaudzītes Matīss. Patiešām, tolaik slimību aprakstīšanai latvieši izmantoja no vācu valodas aizgūtus vārdus. Kārļa Lībieša grāmatā, kas būtībā uzskatāma par pirmo latviešu autora veidotu populārmedicīnisku enciklopēdiju ir vēl vairāk jaunvārdu, slimību un simptomu nosaukumu, kā pirmajā izdevumā “Acs”. Tajā viegli saprotamā valodā, īsi un konkrēti 11 nodaļās aplūkota cilvēka ķermeņa uzbūve un darbība, “vājības vispārīgi”, ārstēšana un pašārstēšanās (pēdējo nenoliedzot, ja vien saprātīga), palīdzība nelaimes gadījumos un spēji saslimstot, slimību profilakse, raksturīgākās pazīmes, slimnieku kopšana, uzturs, higiēniskas iemaņas u.tml. Grāmata guva vienprātīgu pozitīvu vērtējumu presē un vēl daudzus gadus bija vērtīgs padomnieks latviešu zemniekam. Kārļa Lībieša grāmatu “Ārsta padomi sevišķi lauciniekiem” ar 188 lappusēm un piecām ilustrācijām izdevusi Jāņa Ozola apgādniecība Vecpiebalgā 1890. gadā.

Ārsts Kārļa Lībieša attieksme pret saviem pienākumiem ātri izplatījās piebaldzēnu vidū un viņa darba apjoms dubultojās. Viņa aprūpei pievienoja arī Jaunpiebalgas un Rankas pagastus. Lai atrastos savu slimnieku centrā, ārsts 1902. gadā pārcēlās uz Jaunpiebalgu, kur doktorāta ēka Brāļu Kaudzīšu ielā 10 stāv vēl tagad (ēkā kopš 2016. gada atrodas Jaunpiebalgas mākslas un mūzikas skola). Tagad pie Kārļa Lībieša nāca un brauca slimnieki jau no četriem pagastiem. Daudz bija tādu, kuriem vajadzēja ārsta mājas vizīti. Nereti ziemā, pa aizputinātiem ceļiem, pa kuriem zirgs spēja virzīties uz priekšu tikai lēnos soļos, ārsts mēroja lielus attālumus, bet viņš bija pārpilns ar labestību, un ar vēlēšanos palīdzēt. Hipokrāta zvērests viņa krūtīs bija atradis siltu mājvietu.

Par ārsta palīdzību savās atmiņās stāstīja arī Emīla Dārziņa māte: “Kad acis piecgadīgajam Emīlītim sāka palikt arvien sliktākas, aizvedām uz Vecpiebalgas acu ārstu. Nodzīvojām tur trīs mēnešus, bet labuma nebija. Pārbraucām mājā un aizvedām pie ārsta Dr. K. Lībieša. Caur viņa padomiem Emīla veselība sāka uzlaboties.”

Ārsts bieži publicēja periodikā rakstus, sniedzot padomus un pamācības plašākam lasītāju lokam, kā rīkoties slimību gadījumos mājas apstākļos. Mācīja, kā atsevišķos gadījumos izsargāties no saslimšanas. Rakstīja par pareizu uzturu un citiem toreiz aktuāliem jautājumiem.

Ne vien par slimajiem rūpējās Kārlis Lībietis, viņš bija arī savas apkārtnes sabiedriskās dzīves dvēsele. Pēc sava rakstura būdams sirsnīgs un atklāts, viņš prata iedvesmot arī citus kultūras un garīgās dzīves notikumiem. Ārsts bija Jaunpiebalgas dziedāšanas biedrības priekšnieks. 1900. gada “Baltijas Vēstnesī” lasāms: “Uzticību, cieņu un slavu Dr. K. Lībietis ir iemantojis, kopjot savu ārsta amatu, bet mīlestību viņš ir iemantojis, ņemot dalību pie savas apkaimes garīgās dzīves.”

Pašaizliedzīgi kalpojot slimajiem un rūpējoties par kultūras dzīvi, 1904. gada 12. maijā (v.st. 29. aprīlī) savā piecdesmit astotajā mūža gadā stāja pukstēt ārsta Kārļa Lībieša sirds.

1904. gada 10. maijā uz Jaunpiebalgas baznīcu plūda gājēju un braucēju straumes pa visiem apkārtējiem ceļiem un takām, lai atvadītos no cilvēka, kurš savu dzīvi bez atlikuma bija ziedojis savai tautai. Ieradušies bija Trikātas, Smiltenes, Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas dziedāšanas biedrību kori un draudžu mācītāji. Tālus ceļus mērojuši radi no Trikātas un Bilskas pagastiem. Milzīgā pavadītāju pulka vidū bijusi ārsta jaunības dienu līgava ar sēru plīvurīti ap cepuri. Uz viņas vainaga lentes uzraksts “Manam neaizmirstamajam Dr. K. Lībiešam”.

Jaunpiebalgas kapsētā pa labi no kapličas ir saglabājies piemineklis ārstam Kārlim Lībietim melna akmens krusta veidā.

Informāciju sagatavoja:

Novadpētniece Inga Boškina