Novadniekam Artūram Salakam – 130

1foto ArtursSalaks

20. aprīlī ir dzimis Artūrs Salaks – komponists, mūzikas pedagogs un metodiķis, diriģents, koklētājs, kokļu meistars, tautasdziesmu vācējs un krājējs. Šogad viņam aprit 130 gadi (fotoattēlā: Artūrs Salaks ar savu “Salacīti”, fotogrāfijas avots: www.garamantas.lv).

Dzimis mežsarga Reiņa un šuvējas Annas Salaku ģimenē. Māte rītos dziedāja korāļus, viņas mācekles – tautasdziesmas un rotaļu melodijas. Tie zēna pirmie iespaidi mūzikā. Mazais Artūrs skolas gaitas sāk Mārkalnes pagastskolā, turpina Alūksnes draudzes skolā, 1913. gadā beidz Valmieras Skolotāju semināru.

Skolotāja gaitas viņš uzsāk Valmieras draudzes skolā, neilgu laiku turpina Rīgā, pēc tam darbs latviešu bēgļu skolā Tartu, Igaunijā, un Jaroslavļā, Krievijā, tad atkal Valmierā. 1928. gadā Latvijas konservatorijā absolvējis profesora Jāzepa Vītola kompozīcijas klasi, paralēli mācībām strādājot Rīgas 4. ģimnāzijā (1920-1934).

1927.gadā Artūrs Salaks nodibina un sešus gadus vada kori Fortissimo, bet īpašu popularitāti trīsdesmito gadu beigās viņš iegūst ar kori Dziesmotā senatne, tam arī veltīta lielākā daļa komponista tautasdziesmu apdaru, kas sabalsotas, izmantojot īpatni latviskos balsu principus (teicēji, vilcēji, locītāji, sīkaliņas; kori apzīmēdams ar vārdu – pulks).

Iepazinis Jurjānu Andreja savāktos tautas mūzikas materiālus, Artūrs Salaks apņēmīgi nolemj turpināt viņa darbu. Piecu vasaru ceļojumos pierakstīta 2161 folkloras vienība: 1611 melodijas, 529 dziesmu teksti, 21 rotaļa un deja, no šīs bagātības pats izveidojis vairāk nekā 200 apdaru.

2foto ArtursSalaks

Pēc aiziešanas pensijā Artūrs Salaks kopā ar horeogrāfu Mārtiņu Ulmani Valmierā nodibināja dziesmu un deju ansambli "Dziesmu pulkā" (1960-ie gadi), Ausmas Dzintares personīgais arhīvs.

Viņa meita Ausma Dzintare atceras:

Latvieši dzīvoja pēc dabas kalendāra un svinēja savus svētkus saskaņā ar dabas norisēm. Arī mūsu ģimenē, cik atceros no savas bērnības, svētki tika svinēti pēc senā latviešu gada rita. Ziemssvētki bija īstajos Saulgriežos, Jāņi arī, tāpat Lieldienas un Apjumības.

Ziemssvētkos, arī citreiz, māte gatavoja sklandraušus, kas ir no rupjiem miežu vai kviešu miltiem garoziņa, vidū burkānu pildījums, kas pārliets ar medu. Tēvs skandināja: „Nāc, māsiņa, ciemoties, Ziemassvētku vakarā:/ Būs pupiņas, būs zirnīši, būs cūciņas šņukurītis”, – un tiešām, tas cūciņas šņukurītis, tā pusgalviņa, vienmēr bija uz galda. Māte arvien raudzēja no cukurbietēm kvasu, ko cienāt.

Lieldienās pie mājas bija šūpoles, tēvs mūs izšūpoja. Mēs, visi bērni, krāsojām olas. No bērnības tikām mācīti latviskajos rakstos – gan Māras raksts, gan auseklītis, gan saulīte olu galiņos tika ieskrāpēti ar tēva nazīti.

Vecāki radināja pie darba no mazām dienām – palīdzēt lauksaimniecības darbos un mājas darbos. Gājām tīrumā un kūlīšus sējām. Pēdējo kūlīti atstāja tīruma vidū pieliektu, lai nākamais gads būtu ražīgs. Ar brāli Vilni (piez. komponists Vilnis Salaks) gājām uz kūtsaugšu, kur pie sienas „jumi likām” – divzaru koku, „dujvārpiņu”, vai ko citu, kas izpaudās pārī. Tēvs mums daudz mācīja tādus latviešu tikumus.

Mums maziem bija tautastērpi, ko vēl albuma bildītēs var redzēt. Mātei bija Lielvārdes tērps – viņa jaunību bija pavadījusi Jēkabpilī.

Svētdienās sanākot „Jaunsalakās”, dievturi apsprieda aktuālas tēmas un daudz dziedāja. Sanāca daudz – ap trīsdesmit cilvēku. Citsvētdien atkal Arturs Salaks jūdza zirgu droškā un brauca uz Cempu „Vecbāģiem”, kur dzīvoja Rozenbergu ģimene; te bija arī Laursoni.

Pat vācu laikā vēl notika dievturu sanāksmes mūsmājās, tāpat kaimiņu Cempu pagastā pie Laursoniem, kurus vēlāk aizveda uz Sibīriju. Tad notika arī manas māsas Ilgas krustības. Šķūnī bija viesi, un te, istabā, risinājās tā krustīšana. Tēvs kā draudzes vadītājs pats arī to uzņēmās, krustīja mazo Ilgu, teikdams: „Citas tautas savus bērnus ūdenī peldināja, / Mūsu latvju meitenīte ieceļama saulītē”. Tolaik viņš strādāja Kauguru skolā, bet par to, ka bija dievturis, viņu atlaida no darba. Viņam bija princips: „Ej, tautieti, taisnu ceļu, runā taisnu valodiņu”, pietrūka sadzīves diplomātijas, un viņa teiktais ne vienmēr patika pastāvošai varai.

Vēlāk dievturu draudzi vadīja Ilgas krusttēvs, Laursonu dēls Vidvuds Maile, kuru kaugurieši noteikti atceras, laikam pagastā ilgus gadus strādāja kā agronoms. Padomju gados nedrīkstēja pulcēties, draudze beidza pastāvēt, bet neskatoties uz to, Salaks savās mājās līdz savai aiziešanai (1984. gada 31. oktobrī) dzīvoja latvisku principu vadīts, un, kur vien varēja, sludināja latviskumu, skandēja tautasdziesmas un spēlēja kokli. Viena kokle šeit vēl glabājas, Salacīte, bija arī citi tautas instrumenti. Tie tagad citās rokās, Brīvdabas muzejā Rīgā, un dūdas, piemēram, tika dāvātas Valdim Muktupāvelam. Valmieras Mūzikas skolā pēc kara strādādams, Salaks mācīja kokles un stabules spēli uz saviem instrumentiem.

Informāciju apkopoja:

Novadpētnieks un Kauguru pagasta folkloras kopas “Stutes” vadītājs Uldis Punkstiņš