Ģenerālim Jānim Balodim šogad aprit 140 gadi

trikātā (4) generalisBalodis

“Aizsteidzas gads pēc gada, mainās viens pēc otra gadsimti, un līdzi tiem cilvēku paaudzes seko cita citai, izzūdot nebūtības vārtos. Ja tiešām kāds no aizgājējiem savas dzīves laikā darījis kaut ko lielu un cildenu tēvzemes un tautas labā, viņš paliek nemirstīgs, dzīvodams tālāk nākamo paaudžu piemiņā. Tāds ir Trikātas novada dēls - Latvijas nacionālās armijas bijušais virspavēlnieks ģenerālis Jānis Balodis….” (Andris Caune, Inga Boškina ĢENERĀLIS JĀNIS BALODIS UN VIŅA DZIMTAIS NOVADS).

Ar šādiem ievadvārdiem sākas pie lasītājiem pagājušajā vasarā nonākusī grāmata. Šogad, kad februārī ģenerālim apritēs 140 gadi, šis izdevums ir īpaši pieminams. Šķiet, esam tik daudz lasījuši par mūsu ģenerāli, kas tad vēl varētu būt nezināms - tomēr šis izdevums atšķetina vairākas, līdz šim radušās neprecizitātes ģenerāļa Jāņa Baloža biogrāfijā. Pateicoties Andra Caunes un Ingas Boškinas sadarbībai, mums dota iespēja ielūkoties maz zināmajā ģenerāļa dzīves pusē – bērnībā. Var jau būt, ka viņam pašam tā nav likusies pieminēšanas vērta salīdzinājumā ar vēlāko gadu sasniegumiem, tomēr tieši bērnība ir tā, kas veido cilvēku. Mums ir tas gods būt ģenerāļa novadniekiem. Tas uzliek arī pienākumus un atbildību. Jācer, ka šis gads, neraugoties uz Covid-19 radītajām neērtībām, būs gads, kad izdosies izveidot pienācīgu vidi ģenerāļa J. Baloža piemiņai vietā, kur viņš dzimis un pavadījis savus pirmos dzīves gadus. Mēs to esam viņam parādā!

Dzīves līkloči ģenerāli izveduši caur kara ugunīm, atbildīgam darbam jaunās valsts pārvaldē un Sibīrijas izsūtījumam – brīvības uzvaras gavilēm un brīvības zaudējuma sāpēm, caur 20. gadsimta sarežģīto izaicinājumu un lēmumu pieņemšanas krustugunīm.

 Kad 1940. gada 5. aprīlī, pēc konflikta ar Valsts un Ministru prezidentu Kārli Ulmani, ģenerāli J. Balodi atcēla no visiem amatiem, jau tā paša gada 31. jūlijā viņu kopā ar sievu aizturēja un deportēja uz PSRS Sizraņas apgabalu. Tur viņu arestēja un ievietoja Ivanovas, vēlāk Vladimiras cietumos. Tikai 1952.gadā notika tiesas prāvas, apsūdzētajiem tajā nepiedaloties, kurā gan Jānim Balodim, gan dzīvesbiedrei Elvīrai Balodei par „dzimtenes nodevību” piesprieda katram 25 gadus cietumā. 1954. gadā, pēc 13,5 cietumā pavadītiem gadiem, Jāni Balodi un Elvīru Balodi amnestē, taču viņiem jāpaliek dzīvot Vladimirā. Gan Elvīra, gan Jānis Baloži vairākkārt nelegāli ierodas Latvijā, taču viņi tiek no jauna apcietināti un pa etapu aizsūtīti atpakaļ uz Vladimiru. Tikai 1960.gada pavasarī, pēc neskaitāmiem  lūgumiem Padomju valdībai Maskavā, abiem Baložiem atļauj legāli atgriezties Latvijā. Viņiem izdodas pierakstīties pie Baloža māsīcas Ozola kundzes Rīgā Tērbatas ielā. Abiem jāiztiek tikai no 80 rubļu pensijas. Vasaras viņi pavada Saulkrastos.

Domājams, ka 1962. gada vasarā ģenerālis kopā ar saviem draugiem apmeklē dzimto Trikātu beidzamo reizi.

trikātā (4) generalisBalodis  Attēlā Jānis Balodis Trikātas pilsdrupās 1962. gadā. No kreisās V. Caune, A. Caune, Vigurts Luža, Jānis Balodis.

1. Balodes foto no grāmatas A. Caune, I. Boškina “Ģenerālis Jānis Balodis un viņa dzimtais novads Trikāta.’’

 gramatas generalisBalodis

Grāmatas, kuras būtu ieteicams pievienot savai kolekcijai.

Informāciju no avotiem sagatavoja:

Beverīnas novada pašvaldības tūrisma speciāliste Ilze Dauvarte