Brenguļu mežsarga Mārtiņa Nikolaja Brūveļa dzīves stāsts

M Bruvelis

Brenguļu mežsarga M.Brūveļa dzimta pēc viņa stāstītā Vidzemē sākusies no ienācējiem pēc Ziemeļu kara gadiem (1700.gada sākumā). Viņu priekšteči ir ienācēji no Prūsijas Karalauču (Kenigsbergas) apkārtnes. Tie tur bijuši slaveno prūšu alus brūvētāju mākslas pēcteči. Bruver pie vāciešiem, Brūvers pie prūšiem, Brūvētājs pie latviešiem ar vienādu nozīmi saprotami vienādi. Leģenda par prūšu alus darītājiem vēsta, ka tie pārzinājuši alus sasaldēšanas mākslu, jo tad alu var glābāt ilgāk vasaras karstākajiem mēnešiem. Alu tad varēja arī transportēt lielos attālumos.

Brūveļu dzimtas ieceļotāji Latvijā iebrauca caur Ainažu ostu pēc Vidzemes bruņniecības pieprasījuma. Nav zināms kādās alus darītāvās M. Brūveļa priekšteči saimniekoja, droši zināma tikai atcere, ka tie kādu laiku brūvējuši alu Kokmuižā un zināms dzimts nostāsts, ka alus lielās milzu mucās no turienes transportētas uz Pēterburgu un pat uz Kaukāzu. Un tiešām viena šāda alus muca no Kokmuižas darītavas laikiem vēl bija atrodama ,,Spriņģu‘‘ māju klētī. To arī nofotografēju, 1986.g.

Par alus transportēšanu lielajos attālumos no Kocēnu brūža savā atmiņu stāstā apstiprināja arī ,,Spriņģu‘‘ māju saimnieks Pēteris Dreimanis, rādot Kokmuižas mucu.

Alus brūvēšanas māksla dzimtā turpinājās un saistāma arī pēc tam, kad Mārcis Brūvelis dzimis 1798.gadā, tika pārvietots uz Valmiermuižas pagastu „Plumpu“ mājām. Zeme mājvietai tika atdalīta no muižas zemes, lai Brūveļi tur var iekārtot ģimenes mājsaimniecību. „Plumpu,, Mārcim Brūvelim un sievai Marijai (dzim.1790.g.), piedzima divas meitas un četri dēli, Anna 1812.gadā, Pēteris 1818.gadā, Jānis 1821.gadā, Mārcis 1824.gadā, Marija 1830.gadā, Dāwis 1832.gadā.

,,Plumpu“ nākamās paaudzes Dāvim (dz. 1845.gadā) ģimenē ar pirmo sievu Annu Tomsoni (dzimusi 1848.gadā) no ,,Mazķīšiem,, piedzima viena meita un trīs dēli, otrā laulībā, ar Kristīni Lapiņu (dz. 1862.gadā) ģimenē piedzima vēl divi dēli – Viktors un Alberts, kā arī meita Vallija Ernestīne. Šīs paaudzes Dāvis jau bija bruņniecības (valsts) muižu mežsargs ar savām mājām. ,,Galiņsalā‘‘. Tā atradās Gaujas labā krasta līčos, toreiz mežsargi parasti bija tie, kuri varēja iegūt 20 ha zemes no Valmiermuižas bruņniecības kvotu* zemēm. Brūveļu gimenes piederīgie lielākā daļā no dzimts turpinātājiem bija mežsargi un arī krodzinieki ,,Egles“ krogā pie Strenčiem un Brenguļos Kalītes krogā, kuru agrāk sauca arī par Karitēna krogu, jo to dažus gadus iznomāja labā Gaujas krasta ,,Karitēnu“ māju saimniekam.

Paša Mārtiņa Brūveļa aprakstā „Vai pazīsti Galiņsalu‘‘ laikrakstā „Liesma“ sniegts šāds vēstījums:

„1886.gada agrā pavasara plūdos Gaujas straume pārrāva upes labā krasta vecupes sēres un vienā naktī kļuva skaidrs, ka Galiņsalas mājas ir atdalītas no Gaujas labā krasta, jo nu Gauja plūda jaunā gultnē kā pašai iepatikās un viss Galiņsalas zemes īpašums pēkšņi atradās Gaujas kreisajā krastā Brenguļu pagasta teritorijā. Vēlāk bija noskaidrojies ka pirms Kazu krācēm Valmierā straujas ledus kušanas rezultātā bija sakrājušies lieli ledus vižņu kalni, ūdens nekur cauri tiem netika. Tad liktenīgā naktī sācis arī līt lietus palielinot ūdens masu, tas radījis milzīgu spiedienu uz krastu malām līdz Gaujas straume izraujot sev līdz lielus krastu zemes blāķus atrada sev jaunu tecēšanas ceļu!“

Mārtiņa Brūveļa tēvam Mārcim (dz. 1874.gadā) un mātei (dz. 1880.gadā), Natālijai Buliņai 1912.gadā piedzima meita Velta, bet 1915.gada 14.janvārī dēls Mārtiņš Nikolajs Brūvelis. Tēva brālim Kārlim 1912.gadā piedzima dēls Nikolajs un meita Alvīne Elizabete. Tēva brāļa Kārļa dēls Nikolajs tiek pieminēts tādēļ, ka tieši šis Mārtiņa brālēns ieņēma Jaunvāles muižas pārvaldnieka amatu un kādu laiku bija krodzinieks Brenguļu Kalītes krogā.

Tā 1939.gadā, kad Brenguļu baronu Tranzē ģimene bija spiesta piedzīvot baltvācu iedzīvotāju repartriāciju uz Vāciju viņš kļuva par Jaunvāles muižas īpašnieku.

Par baltvācu nekustamajiem īpašumiem Latvijas valdība izmaksāja kompensācijas pēc līgumiem noteiktā kārtībā un Brūveļi bija tie, kas varēja atļauties pārpirkt no valsts Jaunvāles muižas saimniecību. Diemžēl jau 1940.gadā jaunā komunistu vara šādus saimniekus pasludināja par buržujiem, un tie tika izsūtīti uz dažādiem Sibīrijas lēģeriem no kuriem ļoti daudzi nekad neatgriezās.

Brenguļos, Viktora von Tranzē laikā (1842-1919) Jaunvāles, Jaunbrenguļu un Vecbrenguļu muižu saimniecībām piederēja ļoti lielas mežu platības, toreiz tās bija valsts kroņa meža platības, kuras no senseniem laikiem pārvaldīja brunniecības ieceltas personas. Kā Mārtiņš kādreiz pieminēja un teicis pats barons: “Mums jau vairāk muižās mežsargu nekā slaucēju!“, Pie Tranzejiem par mežsargiem dienēja, Daliņu, Nīgaļu, Baložu, Brūveļu un daudzas citas latviešu mežsaimnieku paaudžu dzimtas.

Īpaša draudzība vecajam Viktoram Tranzē izveidojās ar Mārtiņa Nikolaja Brūveļa tēvu.

Viktors Tranzē (ornitologa Nikolaja Tranzē tēvs) bija ievērojams vācbaltu senās Livonijas laikmetu vēstures pētnieks. Uz viņa vācbaltu dzimtu genialoģisko pētījumu pamata ir sastādīti vācu ordeņa baronu un dižciltīgo dzimtu izcelsmes komentāru saraksti. Tos izmanto visi Livonijas laiku pētnieki arī mūsdienās.

Viktors Tranzē bieži rīkojis pie sevis tējas vakarus, lai ar tuvākiem cilvēkiem padalītos savos atklājumos. Dabiski, ka vēsturnieku V.Tranzē vienaldzīgu neatstāja arī Vidzemes senās Tālavas lettu valsts „pagāniskās“ senatnes jautājumi.

Lai, piemēram, ieviestu skaidrību par Tālavas apgabala vecākā Tālibalda sociālo lomu hierarhiski uzbūvētajā seno letgaļu sabiedrībā, viņš ar pārliecību skaidrojis sociālo dzimtu vadības lomas būtību tā laika sabiedrībā. Šajā gadījumā par paraugu ņēmis Livonijas hronikā minēto igauņu Sakalas apgabala vecākā Lembita sociālo aprakstu un salīdzinājis to ar Tālavas un Tālibalda aprakstu hronikā. Ar to V.Tranzē parāda, ka Igauņu vadonis Lembits Livonijas hronikā vispirms nosaukts kā viņa dzimtai piederošās Leoles pils vecākais, tad tas nosaukts kā Vilandes pilsnovada vecākais, tad hronikā Lembits nosaukts arī par visa Sakalas apgabala vecāko! Tieši to pašu mēs atrodam pie Tālibalda statusa apraksta noteikšanas hronikā. Tālibalds līdzīgi tiek nosaukts par savai dzimtai piederošās Beverīnas pils vecāko, tad tas dēvēts par Trikātas pilsnovada vecāko un beidzot par visa Tālavas apgabala vecāko. Kā Lembits Sakalā (zemes apgabals), tā Tālibalds Tālavā sociālā hierarhijā pielīdzināms kņaza statusam pie krieviem, vai hercoga statusam pie vāciešiem. Romantisma manierē varam tos dēvēt arī par ķēniņiem!

Pamatus savai pārliecībai V.Tranzē smēlās no Livonijas Vidzemes brunniecības senāko dzimtu matrikulu sarakstiem, Protams, arī Livonijas hronikas un daudziem mums šodien nezināmiem vietējiem avotiem. Iespējams tie būtu arī kādu atsevisķu vietējo latviešu seno dzimtu stāsti no Vāranu, Goģēnu, Spriņģu zemnieku gruntniecības piederīgajiem.

Barons V.Tranzejs ar pārliecību Trikātas pirmiedzīvotāju letu Beverīnas pils vietu novietoja Trikātas pils mūru vietā.

Kā stāstīja M.Brūvelis tieši V.Tranzejs ir autors nostāstam par to, ka senākie Brenguļu muižas un apvidus īpašņieki esot bijuši latviešu izcelsmes kungi. No citiem avotiem to pašu apgalvo arī V.Salnāja un A.Maldupa 1936.gadā sastādītā valsts statistikas pārvaldes ,,Pagastu apraksti‘‘ izdevums.

V.Tranzeja pētījumos atkājies arī ka vairāku Livonijas dzimtu turpinātājiem nav atrodamas izcelsmes vietas Vācijā. Dabiskā veidā rodas secinājums, ka dažas baltvācu dzimtas ir veidojušās no vietējas izcelsmes bīskapa vai ordeņa zemes lēņu piešķirtām pamattautu (lettu, līvu, igauņu) dzimtu vecāko piederīgajiem.

Saistība mežsargu Brūveļu ģimenei ar baronu kārtas Tranzejiem tīri cilvēciskā veidā draudzībā izpaudās arī tā ka par godu baronam, Mārtiņa tēvs Mārcis un viņa brālis saviem dēliem devuši otru vārdu Nikolajs(vācu Nikolaus). Paša V. Tranzē dēls Nikolajs Tranzē (ornitologs) vēlāk bija kļuvis par abu brāļu Brūveļu bērnu krustēvu.

Toreiz tas visā nopietnībā nozīmēja ļoti tuvu attiecību stāvokli un varbūt pat sociālu saradošanos faktu.

Pamats tam, protams, bija Brūveļu ģimenes pašaizliedzīgs mežsargu darbs Tranzē ģimenes labā. Bija gadījums no kura tas viss sākās!

Un tas ir nostāsts no Mārtiņa Nikolaja Brūveļa tēva. Reiz vecais Tranzejs nolēmis pārbaudīt Mārtiņa tēva (mežsarga uzticību).

Iepriekš rūpīgi izrēķinājis līdz pēdājais kapeikai savus tēriņus, kurus bijis jānokārto Valmierā pie dažādiem veikalniekiem. Saskaitījis naudu un nevērīgi to izbēris uz galda, izrīkojot Mārtiņa tēvam uzdevumu: „Tu aizbrauc šodien manā vietā uz Valmieru un nokārto manus rēķinus. Slikti jūtos. Ņem zirgu, manus atsperratus. Pie kurpnieka jauni zābaki jāizņem, gaļas skārnī sarunātie šķiņķi jāatved, skroderim par jauno kažoku jāsamaksā un vēl un vēl un vēl… Es paliku parādā frizierim par bārdas skūšanu par pēdējo reizi.“

Naudu savācis Mārtiņa tēvs, aizbraucis un nokārtojis visas darīšanas, un konstatējis lielu naudas atlikumu. Atbraucis pie barona un visu sīki izstāstījis – kam, par ko un cik devis naudu un kāds atlikums palicis. Barons bija speciāli izkombinējis atlikuma naudas pārpalikumu. Bet nekā – godīgi viss sanācis!

Tad nu vecais Tranzejs no tik godīgas attieksmes aizgrābts, Mārtiņa tēvam paldies teicis un visu atlikuma naudu atdevis par uzticīgu darīšanu. Jau atsveicinoties uz prom iešanu piedāvājis atlīdzību vēlreiz. ,,Es te iedomājos, ka man jau būs jaunie stulma zābaki, tiem vecajiem jau arī nav ne vainas, vai neapvainosies ja piedāvātu tos tev?“

Mārtiņa tēvs: „Jā, paldies kāpēc tad ne? Re, tieši der! Paldies, paldies, baron kungs.“

Mārtiņa tēvs jau ver durvis uz prom iešanu, vecais Tranzejs vēl nav mierā: „Pag, ko tu teiktu par vienu no maniem slavenajiem Flandrijas auduma mēteļiem – vai nevēlies tādu sev?“

Mārtiņa tēvs: „Nu ko jūs? Bet ja, var kāpēc tad ne? Paldies, paldies.“

Tad nu jau atvadās abi, beidzot.

Mārtiņa tēvs nu jau pārkāpis Jaunbrenguļu mājas slieksni, pirms aizver durvis, Tranzejs vēl sauc: „Pagaid, Tev taču mežos braucot ziemā zirga ragavās, noderētu mans vecais kažoks ko apsegties? Vai varu tev tādu ar piedāvāt?“

Nu jau Mārtiņa tēvs kā samulsis par tādu labvēlību sajūtas kā parādā par atlīdzībām, ko jau vairākkārtīgi pārsniegusi izdarītā pakalpojuma vērtība? Vai tā ar godājamu kungu var ņemt un ļauties uz pierunāšanu? Iebilst ar tā kā būtu neērti? Pieņēmis ar laipnību arī šo piedāvājumu un beidzot priecīgu prātu devies mājup!

Tā sākusies Brūveļu mežsargu ģimenes un Tranzeju ģimenes gadu gadiem ilgusī draudzība.

Paldies Andrim Lustem par darbu arhīvā, precizējot gada skaitļus un tuvāko radu precizēšanu, kā arī Jānim Opmanim par fotogrāfijām no M.Brūveļa krājumiem. 

Informāciju no novadpētniecībvas arhīviem sagatavoja:

Novadpētnieks Eduards Lauris