Rutas stāsts.

Šoreiz sākšu ar atvainošanos par acīm redzamām kļūdām, kas bija ieviesušās marta izdevuma rakstā “Atmiņu stāsts par komunistisko genocīdu”. Dators, tiecoties izlabot cilvēka radītos teikumus, bija izveidojis dīvainas konstrukcijas. Tekstam bija jāskan šādi:

“Sēžam abas ar bilžu albūmu klēpī uz dīvāna Rutas Prikašas (dz. Lože) Valmieras dzīvoklī un šķiram vaļā atmiņas. To ir daudz. Garš mūžs nodzīvots.

Šodien būs vien mazs gabaliņš no tā. Ir pagājuši 71 gads kopš 1949. gada 25. marta Latvijā, kad padomju okupanti masveidā apcietināja vairāk nekā 42000 iedzīvotāju un lopu vagonos izveda uz Sibīriju. Arī Ruta Lože kopā ar māsām Dzidru un Austru bija viņu vidū.

Rutai jau 90, bet atmiņa laba un stāstījums raits. Centīšos to uzlikt uz papīra tādu, kā to dzirdēju”

Arī šodienas stāstu varu sākt ar šo pašu ievadu, jo todien, šķirstot atmiņas, stāstīts tika pulka.

Ruta ir Ložu dzimtas atvase no Brenguļu pagasta Ložām. Pirmās ziņas par brenguliešu zemniekiem uzglabājušās kopš 1688. gada. Par to H. Enzeliņš gramatā “Atskats Trikātas novada senatnē” raksta: “…Pa ¾ arkla zemes ir Adāma Jānim, Ķīša Bērtulim, Zāģera Jānim, bet Ložas Jānim vesels arkls zemes.” Kopš tā laika pagājuši gadu simti un vēl līdz otrā pasaules kara beigām dzimta kopa savu Ložu māju zemi, bet tad nāca laiks, kas ieviesa milzīgas pārmaiņas. Sibīrija. Tomēr arī tur spīdēja saule un cilvēki mācēja dzīves sūrumā atrast savu daļu prieka un laimes.

latvietes Sibirija

Re, cik daudz skaistu latviešu meiteņu!

Attēlā latviešu meitenes Sibīrijā- Ruta otrajā rindā pirmā no kreisās

“Šitās kleitas mēs pašas šuvām. Šito es tiko biju paguvusi izšūt. Vienkārši izdomāju, ka man vajag tādas strīpas priekšā.” Tā stāsta Ruta….

Varbūt tā bija Rutas skaistā pašas šūtā kleita vai apķērība darbā, varbūt apstāklis, ka abi nāca no vienas apkārtnes, jo Arnoldam Prikašam šī meitene iekrita ne vien acīs, bet arī sirdī. Lai arī Ruta un māsas tika apcietinātas Rīgā, kur uz laiku dzīvoja pie radiem Mežparkā, tomēr dzimtā puse bija Brenguļi. Savukārt Arnolds bija valmierietis. Viņam bija trīs vecāki brāļi Elmārs, Teodors un Roberts, kurus kara laikā iesauca Leģionā. Elmārs pēc kara Latvijā neatgriezās un vēlāk nokļuva ASV. Pārējos ģimenes locekļus 1949. gadā aizveda uz Sibīriju, izņemot Robertu, jo viņa nebija mājās, kad sākās apcietināšanas. Tēvam Augustam vēlāk piesprieda vēl papildus trīs gadus cietumā, par to, ka bija paņēmis no Latvijas līdzi kladītē sarakstītas “nepareizās” dziesmas un pa laikam šīs kaitīgās dziesmas arī dziedājis. Ziņotāji par Augusta briesmīgajiem nodarījumiem bija daži citi izsūtītie latvieši. Viņš no Sibīrijas neatgriezās, arī Teodors nē, jo gāja bojā ogļu raktuvēs Vorkutā.

Blakus šiem traģiskajiem likteņa pavērsieniem līdzās nāca arī gaiši brīži. Rutas un Arnolda Sibīrijas kāzas notika 1954. gada 24. jūnijā. Sapulcējās visi latviešu barakas iemītnieki un nosvinēja tās cik vien lepni dotajos apstākļos bija iespējams. Galdā lika katrs savu groziņu, tā ka arī mielasts neizpalika.

kazas sibirija

Attēlā: Rutas un Arnolda (centrā pie galda barakā) kāzas.

xxx

Attēlā: kāzu viesa Kārļa apsveikums - neliela pašdarināta burtnīciņa ar pantiņu:

“Ik dieniņu saulītē

Ik naksniņu laimītē

Un ik katru rudentiņ’

Jaunu putras strēbējiņ’ ”

Pirmais dēls piedzima Sibīrijā 1956. gadā.

x11

Attēlā: Ruta ar dēliņu Jāni Sibīrijā.

Kad beidzot bija iespējams doties atpakaļ uz dzimteni, tad ne Ruta savās dzimtajās mājās, ne Arnolds savējās, vairs atgriezties nevarēja, jo padomju vara tajās bija ielikusi sev uzticamus cilvēkus. Arnolds bija no Smiltenes ielas Valmierā - tā sauktās Prikašu mājas. Tur tagad dzīvoja kāda krievu tautības ģimene. Lai kā arī Arnolda māte Valmieras varas vīriem un sievām lūdza, lai ļauj apmesties dzimtajā mājā, tāda iespēja netika dota. Tā vietā viņiem visiem ierādīja vienu istabiņu - Avotu ielā. Tā sākās jaunā dzīve. Bet tas jau ir cits stāsts.

Ar Rutu Prikašu (dz. Lože) sarunājās un atmiņas pierakstīja

Beverīnas novada pašvaldības tūrisma speciāliste Ilze Dauvarte

Rutas Prikašas (dz. Lože) bildes no ģimenes albūma.