Atmiņu stāsts par komunistisko genocīdu

Sēžam abas ar bilžu albumu klēpī uz dīvāna Rutas Prikašas (dz. Ložas) Valmieras dzīvoklī un šķiram vaļā atmiņas. To ir daudz. Šajā stāstījumā būs aprakstīts mazs gabaliņš no tā visa. Kopš 1949. gada 25. marta, kad padomju okupanti masveidā apcietināja vairāk nekā 42000 iedzīvotāju un lopu vagonos no Latvijas izveda uz Sibīriju. No Brenguļu pagasta šo cilvēku vidū bija arī Ruta Loža kopā ar māsām Dzidru un Austru. Ir pagājis 71 gads. Rutai jau ir 90 gadu, bet atmiņa laba un stāstījums raits, kas tika uzlikts uz papīra.

Rutas stāsts.

“Tēvu ielika cietumā tādēļ, ka bija aizsargs, un mammu ielika cietumā tādēļ, ka nevarēja nomaksāt nodevas. Mēs, jau 1944. gadā, kā no bēgļu dienām, bijām un skolā gājām pie onkuļa Mežaparkā. Viņš teica, lai paliekam Rīgā, ka tāpat jums miera nebūs. Un tomēr kāds sačakarēja rokā… un bija kāds, kurš parādīja ceļu uz Rīgu un adresi vēl pateica.”

Un tā 1949. gada 25. martā pulksten 15:47 no Ropažu stacijas uz Amūru devās 64 vagonu garš ešelons Nr.97329 ar 660 ģimenēm – 1352 cilvēkiem no Rīgas. Bija vēl daudzi citi ešeloni. Šos datus (ir norakstīti) esmu norakstījusi no avīzes izgriezuma, kurš ielīmēts Rutas bilžu albumā. Nezinu tās nosaukumu, bet izdošanas datums ir 1990. gada 29. novembris. Brauciena laikā piedzimuši 3 bērni, ģimeņu apvienošanas nolūkos klāt atvesti 12 studenti, mirusi un Jerofeja Pavloviča stacijā apglabāta kāda 1872. gadā dzimusi sieviete, dažās citās pieturās no vagoniem izņemti slimie- gan bērni, gan pieaugušie. 16. aprīlī ešelons sasniedzis Amūras apgabalu un Rīgā apcietinātie izvietoti Seriševskas rajonā. Tā sākās jaunā dzīve toreiz daudziem.

“Sākumā apcietināja tikai māsas, jo es nebiju mājās, bet tad es arī aizgāju, jo negribēju palikt viena. Kad braucām prom, tad bija tik tas, kas mugurā. Tas ir ārprāts – tā sākt dzīvi. Es atceros, kad man vienīgie svārki Sibīrijas saulē izbaloja – drēbe saulē vienkārši izdeg, tad lietus līst – turpat uz ķermeņa tev izžūst, tie svārki ātri vien noplīsa. Un ta ka noplīsa – es tupēju ceļmalā un raudāju. Es nezināju ko darīt. Gadījās viens latvietis tomēr, kas bija paķēris vienu drēbes gabalu līdzi: ja tu ko vari – dari ar to. Un es sāku šūt. No tā drēbes gabala izšuvu kleitu. Šuvu ar roku. Un eju otrā dienā uz darbu – visi brīnās, ka man jauna kleita. Es teicu – par lielu dārgu naudu pirku. (smejas) Un tā mēs visi tur knibinājām.”

ridzinieki genocids

Amūras abgabalā Šimanovskā ap 1950. gadu pie barakas, kur dzīvoja latvieši. /Foto no Rutas Prikašas albuma./

“Mēs Sibīrijā Latvieši turējāmies kopā. Šitie te ir rīdzinieki, kuri bija vienā vagonā kopā, kad mūs apcietināja Rīgā. Un mēs un tad arī visi galā kopā nonācām. Te bilde, kur visi esam pie barakas, kurā dzīvojām.”

balki

Amūras apgabalā Šiminovkā 1953. gada februārī. /Foto no R. Prikašas bilžu albuma./

”Šite mēs Sibīrijā darba laikā. Tādi mēs izskatījāmies. “Ļeso’’ kombinātā mēs strādājām. Tur ar man labi- darbs bija. Tur es biju uzskaitvede. Katrs dēlis bija jāuzskaita. Tiko viņi pamanīja, ka es māku skaitīt, rēķināt, uz kauliņiem māku skaitīt, tā ielika par uzskaitvedi. Un ta viņi virzīja uz augšu – tiešām! Beigās ieliek mani tādā grupā strādāt, latviešu skolotājas un es vienkāršs vidusskolēns. Tagad būšu brigadiere un šās būs padotās. (smejas). Viņas klausīja mani, viņām jau bija bail – domāja, ka es būšu traka, bet, ka es biju rāma, pat vairāk kā vajag, tad bija draudzenes beigās. Viņi brīnījās, ka latviete atbraukusi no kaut kāda pasaules gala un māk uz kauliņiem skaitīt. Te bildē latviešu brigāde bija. Mēs salasījāmies pusdienas laikā un nofotografējāmies. Cik mēs skaisti izskatāmies! Vaļinki kājās, pufaikas – citādi tur nevarēja dzīvot. Pufaikai un vaļinkiem vajadzēja būt.

Vispār latviešus cienīja Krievijā. Un ta ka mēs braucām projām – kolhoza priekšnieks teica – nu vēlreiz padomājat, mēs maksāsim algu lielāku. Nu, bet mums tak bija papīrs uz rok’, ka jūs esat nepareizi izsūtīti un tiek’ atpakaļ uz dzimteni, kurš ta tev mainīs pret to?! Bet viņi gribēj’, lai mēs paliek, jo viņ’ teic – mums gaismu vajag. Nu visi tur “ņegrāmatnije”, bet cilvēki ļauni nebija. Visi mums bija labi tur.“

Ruta Loža aprecējās Sibīrijā ar Arnoldu Prikašu, kļūdama par Rutu Prikašu. Arnolds bija no Valmieras. Sibīrijā piedzima pirmais dēls Jānis.

“Vīrs pa priekšu atbrauca mājās. Viņš pirmais brīvs tika. Mums taču visiem bija vīza virsū – izsūtīšanas. Austra (māsa) pirmā tika un Austra pirmā brauca, tad brauca vīrs un ta mēs pēc tam. Jākrāj jau bija naudiņa. Vajadzēja tūkstoti priekš ceļa. Ta vienam palīdzējām sakrāt, tad otram un ta beigās paši. Kad braucām mājās, tad puika bija tāds – nu gadu vecs. Staigāja jau. Vagonā brauca karavīri. Kur viņi brauca, es nezinu. Kā viņi to puiku gribēja, lai vismaz viņš rociņu iedod viņiem. Kā viņi to puiku iemīlēja! A, šis ar tāds ziņkārīgs – gāja no vien pie otra, pie vien’, pie otr’ un es tik vaktēju, ka tik kāds kaut ko neizdara. Bet šie draudzīgi.”

Atbraukuši atpakaļ, Ložu īstie saimnieki mājas atrada apdzīvotas, jo kolhozs tur bija iemitinājis citus. Latvijas laikā sarūpētā mājas bibliotēka un iebūvētās ērģeles bija “pazudušas”. Ruta ar ģimeni palika Valmierā, māsas – kur nu kura, bet mamma ar tēvu tomēr tika atpakaļ savās mājās, kur drīkstēja dzīvot pāris istabās.

Šķiram albumu lapu pēc lapas un katra bilde pārtop stāstā. Bet šoreiz šis mazais atmiņu zibsnis!

Rutu Prikašu uzklausīja un īsu fragmentu no viņas dzīves atspoguļoja:

Tūrisma speciāliste Ilze Dauvarte