Pedagogam Jēkabam Mūrniekam - 155

Jekabs Murnieks

18.janvārī (pēc vecā stila 5. janvārī) aprit 155 gadi, kopš dzimis pedagogs Jēkabs Mūrnieks. Jēkabs Mūrnieks dzimis 1865. gada Vietalvas draudzē Odzienas Mežakos trūcīga rokpeļņa Jāņa (1816-?) un viņa sievas Mades (1825-?, dz. Kalniņa) ģimenē, kā jaunākais no trim dēliem.

Pēc vietējās pagasta un draudzes skolas pabeigšanas turpinājis mācības Baltijas skolotāju seminārā (Прибалтийская учительская семинария), kas tai laikā vēl atradās Rīgā. Semināru beidzis 1883. gadā. Tajā pašā gadā 18 gadu vecumā viņš sācis palīgskolotāja darbu Trikātas draudzes skolā, kurā nostrādājis visu savu darba mūžu līdz 1925. gadam.

Sākumā bijis palīgskolotājs pieredzējušam pedagogam Pēterim Apinim. Bet, kad pastiprinoties pārkrievošanas spaidiem arī draudzes skolās, Pēterim Apinim krievu valodas neprašanas dēļ skolotāja – skolas pārziņa vieta bija jāatstāj, Jēkabs Mūrnieks kļuva par šīs skolas pārzini – galveno skolotāju un šo amatu pildīja arī visus savus turpmākos darba gadus. Kādu laiku vēl draudzes skolā Pēteris Apinis piestrādāja kā palīgskolotājs, vēlāk palīgskolotāja vietu aizpildījusi arī citi gados jaunāki skolotāju semināra audzēkņi.

Jēkabam Mūrniekam bijušas plašas zināšanas, kuras viņš aizvien papildinājis pašmācības ceļā, tikai ar mūziku viņš nenodarbojies. Abi skolotāji kā Pēteris Apinis, tā arī Jēkabs Mūrnieks, bijuši teicami jaunatnes audzinātāji, kas mācību un audzināšanas darbā viens otru papildināja. Atšķīrās tikai viņu uzskati par savu skolēnu dzīves mērķiem un par to, kā virzīt savu audzēkņu turpmākās dzīves gaitas. Pēteris Apinis bija konservatīvāks, viņš sekoja vecajam uzskatam, ka draudzes skolai jāizaudzina pagasta skrīveru un muižkungu palīgi, bodeszeļļi un visaugstākais sasniegums būtu sagatavot audzēkni skolotāju semināram. Ne velti tautā draudzes skolas toreiz dēvēja par skrīveru vai ķesteru skolām. Gluži pretēji uzskati bija Jēkabam Mūrniekam. Kaut arī viņš bija beidzis “pārkrievošanas citadeli” Baltijas skolotāju semināru, kurā labi apguvis krievu valodu, savos uzskatos palicis izteikts jaunlatvietis, līdz sirds dziļumiem īsts nacionālists un tādā garā audzināja arī savus skolniekus. Viņš vēlējās, lai audzēkņi pēc draudzes skolas pabeigšanas turpinātu savu izglītību. Viņa sirdij bija patīkamāk, ja tie gatavojās iestāties kara skolā, mērnieku skolā, skolotāju seminārā vai ģimnāzijā, kur varēja iegūt plašākas zināšanas un kur pavērās ceļš tālākai izglītībai.

Bijušais skolnieks Roberts Dambītis piemin, ka “skolā ik gadu bija arī 10–15 skolēni, kas obligāto kursu bija beiguši un turpināja savas mācības, katrs pēc savas programmas, gatavodamies kādam speciālam mērķim – vai nu gribēdami nolikt “savvaļnieka” eksāmenu, iestāties mērnieku skolā, skolotāju seminārā utt. Skolēniem, kuri gatavojās eksāmeniem Jēkabs Mūrnieks ar visu sirdi dzīvoja līdzi, priecādamies par viņu sekmēm, bet caurkritušos prata iepriecināt. Tāda bija tā skola, kur mēs mācījāmies, tajos laikos ārpus skolas nebija kur smelties gudrības vai padoma.”

Roberts Bērziņš savukārt norāda, ka “Jēkabs Mūrnieks visu savu personību, materiālos līdzekļus neizņemot, ziedoja skolai un viņas audzēkņiem. Krietnākajiem, trūcīgākajiem skolniekiem, kad tie viņu atstāja, pāriedami vidusskolā, pēc iespējas palīdzēja arī turpmāk. Censoņus viņš mācīja bez atlīdzības arī vasarā”. Savu ģimeni Jēkabs Mūrnieks nebija nodibinājis, bet dzīvi ziedoja tautas bērnu izglītošanai un audzināšanai. Trikātas draudzes skolā Jēkabs Mūrnieks nepārtraukti nostrādāja 42 gadus, no tiem 12 kā palīgskolotājs, bet pārējos 30 – kā skolas pārzinis. Savos skolas vadītāja gados viņš nostādījis Trikātas draudzes skolu par labu paraugu plašai apkārtnei. Pie viņa nākuši mācīties skolēni arī no citām draudzēm. Daudzi viņa audzēkņi vēlāk dzīvē kļuva par ievērojamiem valsts vīriem, augstākiem virsniekiem, sabiedriskiem darbiniekiem.

Jēkabs Mūrnieks miris Trikātā 1926. gada 6. augustā. 13. augustā Jēkabu Mūrnieku pēdējā gaitā no Trikātas baznīcas uz Trikātas kapiem izvadīja ar lielu godu viņa bijušie audzēkņi, kuri bija sapulcējušies nepieredzēti kuplā skaitā no visām Latvijas vietām.

1928.gadā pateicīgie audzēkņi Trikātas kapos Jēkabam Mūrniekam uzlika tēlnieka Kārļa Zāles veidotu pieminekli, kurā ir skolotāja moto: “Cēls darbs ievada mūžībā.”

Informāciju sagatavoja:

Trikātas pagasta novadpētniece Inga Boškina