Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim, studentu bataljona kapteinim Jānim Nikolajam Mežciemam - 130

Nikolajs Mezciems
8.decembrī (pēc vecā stila 25. novembrī) aprit 130 gadi, kopš dzimis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, studentu bataljona kapteinis Jānis Nikolajs Mežciems. Dzimis 1889. gadā Trikātas muižā lauksaimnieka un tirgotāja Dāvida Mežciema un viņa sievas Minnas Marijas (dz. Ērmane) ģimenē.

1907.gadā beidzis Mironova komercskolu Rīgā un rudenī sācis studēt tautsaimniecību Rīgas Politehnikumā. Studiju gados bijis studentu korporācijas Selonijas biedrs. Pēc tēva nāves palīdzējis mātei vadīt plašo tirdzniecības uzņēmumu Vecgulbenē.

Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gadā brīvprātīgi iestājies Kronštates cietokšņa artilērijas 1. pulkā. Pēc kara skolas paātrinātas beigšanas, 1915. gada 10. maijā paaugstināts par praporščiku. Jānis Mežciems lūdzis viņu pārvietot uz Latviešu strēlnieku pulkiem Rīgā, taču bez panākumiem. 1916. gada vasarā komandēts uz Desanta artilērijas brigādi pie Baltijas jūras, Takerostā (starp Pērnavu un Ainažiem). Tur dienējis līdz 1918. gada februārim un ticis paaugstināts par podporučiku. Ienākot vācu armijai Pērnavā, kritis ar pārējiem, apmēram 50 artilērijas virsniekiem vācu gūstā. No gūsta uz galvojuma pamata kā baltietis atlaists uz dzīvesvietu Vecgulbenē.

1918.gada jūnijā Jānis Mežciems kopā ar pusotru gadu jaunāko brāli ārstu Aleksandru slepus devies prom no vācu okupētās dzimtenes, un pāri Peipusa ezeram nonācis Pēterpilī, kur abi brīvprātīgi iestājušies ģenerāļa Jevgeņija Millera baltgvardu ziemeļarmijā Murmanskas frontē, un saņēmis uzdevumu formēt jaunu artilērijas brigādi Petrozavodskā. Pēc padomju valdības izdarītās kratīšanas angļu sūtniecībā Pēterpilī 1918. gada oktobrī, ziemeļarmija sabruka. Tās piederīgos Padomju valdība izsludināja ārpus likuma un aizmuguriski notiesāja uz nāvi. Pārvarot milzīgas grūtības, Jānis Mežciems atgriezies vēl arvien vācu okupētajā dzimtenē. Slēpies pie savas māsas viņas plašajā lauku īpašumā Aumeisteru (Cirgaļu) pagastā.

Pēc Latvijas valsts proklamēšanas uz 1. Latvijas Apsardzības ministra Jāņa Zālīša (1874-1919) aicinājuma 1918. gada decembrī Jānis Mežciems iestājies pulkveža Oskara Kalpaka bataljona Atsevišķā studentu rotā, kas tika dibināta 1918. gada 20. decembrī. Piedalījies cīņās pret lieliniekiem no Ventas upes līdz Kalnciema (pie Lielupes) ieņemšanai, kad pēc Latvijas Pagaidu valdības gāšanas 1919. gada 16. aprīlī Liepājā, frontes delegācijas sastāvā 17. aprīlī tika komandēts uz Liepāju aizstāvēt gāztās Pagaidu Valdības un Latvijas nacionālās intereses pie vācu muižnieku inspirētās Drošības komitejas un vācu valdības galvenā pārstāvja grāfa von der Golca, kā puča pabalstītāja ar Reihsvēra vienībām.

Liepājā cieši sadarbojies ar angļu militāro misiju majora Ostina Henrija Kīnena vadībā, kur patvērumu pēc puča bija atraduši gāztās Pagaidu valdības ministri ar prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā. Tur uzturējās arī prezidenta adjutants Miervaldis Lūkins, kamēr visi pārcēlās uz valdības kuģi Saratova, kas stāvēja Liepājas reidā.

15.jūnijā Jānis Mežciems ticis izsaukts uz Rīgu, no kurienes kā Latvijas Pagaidu valdības sakaru un J. Baloža brigādes sevišķu uzdevumu virsnieks tika komandēts uz Cēsīm pie Igaunijas armijas virspavēlnieka ģenerāļa Johana Laidonera, Cēsu kaujas laikā pieteikt un izskaidrot viņam Latvijas armijas Dienvidgrupas (pulkveža J. Baloža brigādes) stāvokli un tās vienību novietošanu. Kā sevišķu uzdevumu virsnieks pie Armijas virspavēlnieka štāba dienējis līdz minētā štāba likvidācijai 1922. gada 18. aprīlim.

Kad 1919. gada 8. oktobrī Vācijas algādzis ģenerālis Pāvels Bermonts-Avalovs ar savu savervēto karaspēku no Jelgavas uzbrucis Rīgai, cīnījies Studentu bataljona rindās, un par Rīgas tiltu aizstāvēšanu naktī no 9. uz 10. oktobri Jāni Mežciemu apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeņa 3. šķiru un paaugstināja kapteiņa dienesta pakāpē. Kara darbības laikā apsaldējis abas kājas, kam sekoja labās kājas amputācija virs ceļgala.

Pēc Armijas virspavēlnieka štāba likvidācijas 1922. gada 18. aprīlī Jānis Mežciems devies uz Džūkstes pagastā (Tukuma raj.) piešķirto jaunsaimniecību Guntiņas. Pēc mātes nāves, 1926. gada jūnijā otrreiz iestājies Latvijas nacionālajā armijā, pēc četru mēnešu dienesta Bruņošanas pārvaldē, 8. oktobrī pārvietots uz Kurzemes artilērijas pulku Liepājā par pulka tieslietu darbvedi.

Pēc 15. maija apvērsuma 1934. gada 8. jūnijā Jānis Mežciems piekomandēts Iekšlietu ministrijai un iecelts par Liepājas pilsētas valdes locekli. Līdz 1935. gada 1. decembrim vadījis pilsētas tehnisko nodaļu, pēc tam līdz padomju okupācijai 1940. gada 17. jūnijam – sociālās apgādes un veselības nodaļu.

Padomju okupācijas laikā Jānis Mežciems palicis bez darba, viņš nav saņēmis arī pienākušos pensiju, zaudējis savu lauku īpašumu un vecuma dienām iekrāto un Liepājas pasta krājkasē noguldīto naudu.

Savukārt, vācu okupācijas (Otrā pasaules kara) laikā līdz 1942. gada 1. decembrim strādājis Darba pārvaldes norīkojumā par valodu tulku Liepājas politiskajā pārvaldē, pēc tam Latvijas kara invalīdu savienības Liepājas nodaļā bijis nodaļas priekšnieka vietnieks, valodu tulks, kasieris un pilsētas ēku un veikalu apsardzības priekšnieks.

1944.gada 6. augustā Jānis Mežciems devies trimdā uz Vāciju. Dienu vēlāk, iebraucot Gotenhafenes ostā, pēc dokumentu pārbaudes, Gestapo aģenti spaidu kārtā norīkoja viņu uz Berlīni Siemens&Schuckert’a kabeļu fabrikas kantorī par rēķinātāju uz automātiskām mašīnām, ar piespiestu dzīves vietu politiski neuzticamu itāļu strādnieku nometnē.

1945.gada marta vidū no Berlīnes izdevies izkļūt uz Detmoldu, kur brālis Aleksandrs pēc kapitulācijas strādājis par ārstu. No dzīvošanas itāļu strādnieku nometnē Berlīnē, 1946. gada jūnijā Jānis Mežciems saslimis ar atklāto plaušu tuberkulozi, līdz 1947. gadam ārstējies sanatorijās Senne un Denplingenā. Pēc tam devies uz savu pamatnometni Augustdorfu pie Detmoldas. 1948. gada 16. decembrī devies uz Baltic Vocatinal Training Centre Bedburg-Har, no turienes – uz Eversburgu pie Osnabrück’as. Jānis Mežciems veselības un redzes bojājumu, kā arī invaliditātes dēļ nav varējis apgūt kādu arodu, lai nopelnītu sev iztikai. 1950. gada 23. augustā no Eversburgas pārvietots uz Evangelisch-Katholischer Altersheim für Ausländer Varel in Oldenburg.

Miris 1957. gada 28. augustā Farelē, kremēts. Jānis Mežciems atstājis testamentu, kurā no iekrātām 700,00 DM (Vācijas markas), kas glabājās korporācijas Selonijas palīdzības fondā, ja 5 gadu laikā urnu ar viņa pelniem nevarēs pārvest uz atbrīvotu dzimteni, 350,00 DM novēl Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrībai un 350,00 DM – korporācijai Selonija.

Apbalvojumi: Lāčplēša Kara ordenis Nr. 277 (1920), Staņislava ordeņa III šķira (1918). Brālis Jūlijs Aleksandrs Mežciems (1891-1960), ārsts, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Informāciju sagatavoja:

Trikātas pagasta novadpētniece Inga Boškina