Kur atradās Beverīnas koka pils? Valmierā vai tomēr zem Trikātas mūra pilsdrupām?

LVVA F6828 US2 GV403 0002

Izredzes beidzot saprast un pierādīt senās Beverīnas koka pils vietas atrašanās jautājumu turpmāk palielināsies, jo šovasar arheologu atrakta Valmieras ordeņa pilsdrupu ziemeļrietumu korpusa pēdējā neizpētītā daļa.

Kopsavilkumu par 30 gadu laikā veiktajiem arheologu pētījuma darbiem Valmieras pilsdrupās šovasar kādā augusta dienā sniedza Latvijas vēstures institūta arheoloģe Dr.hist. Tatjana Berga.

Arheologu grupas vadītājai jautāju: “Vai kaut kur šo garo izrakumu gadu laikā zem Valmieras mūra pils akmeņu sienām ir atrastas kaut kādas koka pils pazīmes, kaut vai izdegušu ogļu vai pelnu kārtas?”

Nemaz neminēju savu īsto zināt gribas nolūku. Saņēmu sev negaidītu atbildi: “Sapratu jūsu jautājumu. Zem Valmieras ordeņa pils mūriem Beverīnas nav.”

Līdz ar to šāds slēdziens “Beverīnas meklētājiem” dod dabiskas tiesības Valmieru izslēgt no Beverīnas pils vietu kandidātu saraksta. Turpmāk, likumsakarīgi izkliedējas atlikušo Beverīnas pils vietu noslēpumainā migla, kura vēsturnieku prātus maldinājusi. vadājot pa pašu vēsturnieku radīto mūža mežu, kurā var izrādīties apmaldījušies daudzi ir trijās priedēs? Vai Beverīnas pils meklētāju stāsts vairāk ir par pašu meklētāju radīto procesu, nevis pils vietu, kas būtu izkūpējusi gaisā?

Pagaidām Trikātas pilsdrupas arheoloģisko izpētes trūkumu kaut kā ir pārcietusi 130 gadus, tomēr tālajā 1889. gada pavasarī, Cēsu barona von P.L.Pālens pavadībā, 40 vietējus zemniekus pierunāja par samaksu veikt rakumus. Divu dienu intensīvs darbs (uz ilgāku laiku pavasara darbu ritumā saimnieki nebija pierunājami), atklāja līdz šim nezināmas zem virskārtas esošu ēku pamatus pie torņa un citviet arī. Tāpat darbos nekur nevarēja konstatēt obligāto akas vietu ūdens apgādei ne pilī, ne priekšpilī lopu pils pagalmā.

Bet pats svarīgākais – trijās vietās, apmēram metru zem zemes virskārtas un sānos no mūra, tika atrasts liels daudzums koka ogļu pārpalikumu un atsevišķas pārogļotu koku baļķu paliekas. Tie gulēja zem zemes virskārtas izmētāti haotiskā veidā. Vairākās rakumu vietās pavērās pārogļotu graudu slānis, kas droši liecināja par ugunsgrēka sekām. Protams, tad neviens neuzdrošinājās apgalvot no kura gadījuma un kad šie pārpalikumi radušies.

Savā aprakstā “Trikāta Vācu ordeņa pils Vidzemē” autors Menārs of Lōwis pārliecinoši stāsta par Trikātas pils ūdens apgādes veidu un apgalvo, ka Trikātas pilī ūdens plūdis no tagadējās pienotavas avotiem pa apakšzemes alu, kam sienas izliktas ar akmeņiem. Personīgi, gadiem ilgi nebija iespējams izprast šī apraksta jēgu līdz uzzināju, ka senā pils ūdens apgādes eja jau no pienotavas darbības sākuma gadiem izmantota kā pienotavas notekūdeņu kanalizācijas eja.

Daļēji dabīgā, pa daļai cilvēku roku veidotā pazemes ūdensvada ala nonāca pie pils slūžām un piepildīja priekšpils un no galvenās pils daļas atdalošo aizsarggrāvi ar ūdeni. Tātad – starp priekšpili un pili esošais grāvis bija piepildīts ar ūdeni. Tad tiešām aka pilī nebija vajadzīga? Vēl senāk, koka pils laikā, iespējams pastāvēja dabīgi veidojies ūdens strauts, kas no divu teiku vēstījumiem par Trikātas pilskalnu stāsta, ka ūdens plūdis cauri pilij!

Tagad, protams, mēs redzam tikai aizgruvušu pils - priekšpils atdalošo grāvi ar pils sānos uzbērtiem zemes vaļņiem un uz tiem vēlāk uzmūrētām akmens sienām.

Teikām par Trikātas pils alu, kas savieno pili ar baznīcu, domājams ir cits izskaidrojums un tas nav saistāms ar jauno Zviedru laikos būvēto un 1696.gadā pabeigto reformācijas laikmeta baznīcu.

Kādā 1681.gada kartē tagadējās baznīcas vietā baznīcas apzīmējuma nav, bet tāds baznīcas vietas apzīmējums atrodams senākajā Trikātas muižas centrā un tagadējās pienotavas teritorijā. Ja sekojam Trikātas teiku stāsta saturam par pazemes alu, kas savieno Trikātas pili ar Trikātas baznīcu, tad Menāra Lōwis pieminētā aprakstā par pazemes ūdens apgādes alu, kura nāk no Pienotavas avotiem atrodam reālu objektu.

Tā pavisam negaidītā veidā atrisinās mistiskās pils un baznīcas alas noslēpums. Turpmāk ir pilnīgi bezjēdzīgi mēģināt pierādīt, ka ala no pils vedusi uz zviedru jauno laiku baznīcu. Vēl senākos laikos nekādi darbi netika veikti bez racionāla pielietojuma. Veikt pārcilvēcisku darbu, rakt pazemes alu no pils uz kilometriem tālo baznīcu? Kādu vajadzību vārdā?

Pirmā baznīcas vieta pilī pašiem vācu ordeņa brāļiem atradās kādā no Trikātas mūra ēku daļām. Tā varēja būt tikai kapella (lūgšanu telpa). Pēc nostāstiem Trikātas latviešu kristībai domātā baznīcas vieta atradusies uz krasta, ko var identificēt un saistīt arī ar muižas, pienotavas teritorijas daļu, kur dabīgi veidots ezermalas stāv krasts. Iespējams daudzi muižas ēku akmeņi, kas tur iebūvēti, var būt šādas senākās celtnes palieku pierādījumi, ja vien tie spētu ko teikt? Jāpatur prātā arī tas, ka līdz Zviedru reformācijas laikiem Livonijas ordeņa teritorijas daļās visus ordeņa mestra von V.Pletenberga (1494-1535) valdīšanas gadus vienīgā reliģija bija katolicisms un Trikātā bija jābūt Romas katoļu rituāla baznīcai.

Trikāta Livonijas laikmetā bija pilsēta (1400-1560). Tad, Trikāta Livonijas kara gados (1560-1580), tika nopostīta pilnībā. Iespējams, Trikātas mūra pils daļas atjaunoja tikai vietām, jo līdz tās pilnīgai iznīcībai Ziemeļu kara gados no 1710.gada ne pili, ne senāko baznīcu neizglāba vairs nekādi apstākļi. Pamudinājums šādam apsvērumam ir profesora E.Dunsdorfa izteiktās domas. Savos pētījumos un viņa sastādītos Vidzemes (labības piļu) sarakstos Trikāta nav pieminēta. Zviedru laikos un tieši šajā Vidzemes daļā laikmetam atbilstoša pils cietokšņa būvei piemērota vieta atradās ne vairs Trikātā, bet Valmierā. Tieši kara cietokšņa būvei jaunākajos Zviedru laikos Trikātas pils izvietojums nebija piemērots. Vēsturiskajā arēnā Trikāta un Valmiera samainījās lomām.

Beverīnas pils Trikātas draudzē bija visas Tālavas apgabala galvenā pils vieta, jo tieši te 1225.gadā uz Tālavas letu kristietības pieņemšanas noslēguma ceremoniju ieradās Romas pāvesta legāts Modemas Vilhelms, atvedot trikātiešiem kristību un Tālibalda dēliem zemes tiesību valdīšanas lēņu privilēģijas. Vēstures krājumos pastāv dokumentāls apraksts, kuru līdz šim neviens nav nedz apstrīdējis, nedz izskaidrojis.

Tas vēsta par to, ka 1214.gadā Rameķis ar brāļiem ir ieradies Siguldā un Fredelandes kastellā no priestera Raceburgas Filipa saņēma Romas rituāla kristību, pretī saņemot dzimts zemes lēni, kura robežas sniedzās no Trikātas draudzes robežām līdz Burtnieku ezeram, un pat tālāk, līdz tagad jau igauņu Moizekūlas pagasta ciemiem. 1224.gada Tālavas dalīšanas dokumentā (urkundē) aprakstīti gan Rameķa zemes robežu ciemi, gan Rameķis pats dēvēts par bīskapa vasali. Rameķis ar brāļiem pārgāja no pareizticības, Romas latīņu rituālā, tas ir pārejot pār upi uz otru krastu (latīņu valodā transetum).

Neapšaubāmi Beverīnas pils nodedzināšana saistāma tālāk ar 1216.gadu, kad par Rameķa kristietības apmainīšanu sadusmotie Pleskavas kņaza meslu vācēji vēlā rudenī ieradās letu zemē Tolovā, saņem meslu nodevas Beverīnas pilī, un tad to nodedzina (latīņu val., castrum Beverin incenderunt).

Toreiz Beverīnas pils un Trikātiešu kara biedri – Cēsu pils sabiedrotie ordeņa vīri, pils dedzinātājus saķēra un iespundēja Cēsu pils cietumā, tur tie atradās tik ilgi, kamēr Pleskavieši atsūtīja izpirkuma maksu. Tikai tad tos atbrīvoja.

Ja nodedzinātā Beverīnas pils atradīsies zem Trikātas mūra pils akmeņu sienām, tad mums jāraksta jaunas lappuses Trikātas vēsturē. Tad sanāk, ka pirmais Trikātas draudzes un Beverīnas pils kristīgais priesteris ir Livonijas hronikas autors letu priesteris Indriķis, kristīgā vārdā Heinrihs.

1208.gada Igauņu Beverīnas pils aplenkuma laikā viņš stāvēja uz pils vaļņa un, nebēdājot par kara troksni apkārt, skandināja spalgo Igauņiem nepazīstamo mūzikas instrumentu, kara cīņu karstumā dziedot Dievam slavas dziesmas. Daudzi vēsturnieki ir izteikuši dažādus pieņēmumus par šāda mūzikas instrumenta skaņām, kuras igauņi pie sevis nepazina. Hronikas autors stāsta, ka igauņi pat jautājuši pēc tāda skaņu avota? Arheologs un vēsturnieks P.Stepiņš (1914-1999) izvirzīja domu, ka tās varētu būt mazas pārnēsājamas portatīvas ērģeles, ko darbināja ar rokas plēšām. Tādi eksemplāri tiešām ir apskatāmi Erfurtes pilsētas baznīcu ciļņos. Varētu piekrist hipotēzei, ka tas bija agrīnās kristietības laikmeta sakrālās mūzikas instrumenta piederums Rata Lira, jo hronikā teikts, ka priesteris reizē gan dziedāja, gan spēlēja (latīņu val. cantare… Canta Lira).

Trešā iespējamā Beverīnas pils vietas atrašana Raunā ir izslēdzama mehāniski, jo Raunas zemes teritorija piederēja bīskapijai, ne ordenim. Savā laikā Raunas – Beverīnas pils vietu gribēja aktualizēt E.Brastiņš, kura uzskati vairāk bija balstīti uz ideoloģiskiem apsvērumiem, nevis vēsturisko apstākļu sakritības faktiem. Raunai, tad lai paliek tās īstā pils vieta, kurā valdīja vairāku rietumpuses Tālavas pils novadu saimnieks Satekles pils vecākais un Cēsu pils vācu ordeņa mestra Bertolda kara draugs Rūsiņš.

Beverīnas pils vieta varēja atrasties tikai Trikātas draudzes zemes robežās. Tāds vēl var būt tikai Vijciema Celīškalns. Gan Beverīnas pils vieta, gan Trikāta (teritorija) kā apdzīvots apvidus hronikā tiek minēts saistīti (vienlaikus) kā karaspēku pulcēšanās vieta lielā Vidzemes apgabalā Tolovā. Latīņu valodas tekstā - hronikā Beverīnas vārds pieminēts tikai pils, cietokšņa nozīmē un Trikāta pretēji tikai kā zemes apvidus un nekad pils nozīmē. Pekas kalna apkārtnē nebija izveidojusies senpilsēta, kā tas ir ap Trikātu vai Valmieru. Pekas kalnu pārvēršot par Beverīnas pili nevar panākt hronikā pieminēto saistību ar Trikātu.

Pekas pilskalna apdzīvotība turpinājusies līdz pat 15. gadsimtam, kad pilskalns nav bijis kara pulku pulcēšanās vieta un nav salīdzināms ar Beverīnas pils, vēlāk Trikātas atrašanos kara ceļu krustpunktā. Pekas pilskalns Livonijas hronikā identificējams ar hronikā latīņu rakstībā Metimnes (latviešu, valmieriešu izloksne – Mietinīne) pils vietu! Pils apjozta ar pāļu, mietu sētu. Un tiešām šādu mietu sētu ap Pekas kalna priekšpili savu arheoloģisko pētījumu laikā tur atrod un apraksta savā pētījumā vēstures profesors F.Balodis.

Informāciju no vēstures avotiem sagatavoja:

Novadpētnieks, beverīnietis un SC “Kaimiņi” administrators

Eduards Lauris