Ilggadējam Trikātas draudzes skolotājam, ērģelniekam, Vidzemes draudzes skolotāju semināra audzēknim Pēterim Apinim - 165

22.novembrī apritēs 165 gadi, kopš dzimis ilggadējais Trikātas draudzes skolotājs, ērģelnieks, Vidzemes draudzes skolotāju semināra audzēknis Pēteris Apinis.

Trikātas draudzes skolā Pēteris Apinis par skolotāju nostrādājis 20 gadus no 1876. līdz 1896. gadam. Viņa laikā Trikātas draudzes skola uzplaukusi, skolēnu skaits stipri pieaudzis. Vēlāk uznākušo pārkrievošanās spaidu dēļ skolotājs paturējis sev tikai draudzes ērģelnieka vietu.

Skolotājs, ērģelnieks Pēteris Apinis dzimis 1854. gada 22. novembrī Rūjienas Oleru muižā. Tēvs Jānis Apinis (1824-?), māte Līze (dz. Bole, 1831-?). Pēterim ir divas vecākās māsas Ieva un Marija un divi jaunāki dvīņubrāļi – Kārlis un Mārtiņš.

No 1872. gada līdz 1875. gadam mācījies Jāņa Cimzes vadītajā Vidzemes draudžu skolotāju seminārā Valkā. Seminārā mācījās arī Pētera Apiņa brāļi Jānis Apinis un Kārlis Apinis.

Pēc skolotāju semināra beigšanas, no 1875. gada līdz 1876. gada februārim, Pēteris Apinis strādāja par palīgskolotāju Smiltenes draudzes skolā.

1876.gada 23. februārī notiek jaunas Trikātas draudzes skolas skolotāja vēlēšanas, un par skolotāju ievēl Smiltenes draudzes skolas palīgskolotāju Pēteri Apini. Pēteri Apini ievedot draudzē, iepriekšējā skolotāja Kārļa Jūlija Johansona piekritēji baznīcā sacēla traci, kuram sekoja izmeklēšana un bargi sodi. Pēteris Apinis savu darbu sāka neizdevīgos apstākļos, bet ar savu nopietno darbu viņš pamazām savus pretiniekus atbruņoja un iemantoja vispārēju atzīšanu un cieņu. Pie šī pirmā nepatīkamā gadījuma spilgti parādījās tās Pētera Apiņa rakstura īpašības – gribasspēks, vīrišķība un nelokāmība –, kas viņu vēlāk darbā padarīja par īstu tautas audzinātāju.

Jaunā skolotāja laikā Trikātas draudzes skola uzplauka un kļuva plašākā apkārtnē pazīstama kā viena no labākajām skolām. Skolā mācījās skolēni arī no citām draudzēm un apriņķiem. Skolotājs Pēteris Apinis darbu sācis ar 4 skolniekiem, bet tad skolnieku skaits nemitīgi palielinājies, līdz sasniedzis pat 120 skolniekus. Šādi panākumi tika sasniegti pateicoties Pētera Apiņa pedagoģiskajām spējām un viņa izcilajai personībai.

Skolas priekšnieks bija ļoti reliģiozs cilvēks, nopietns un stingrs skolotājs. Viņš pasniedza ticības mācību, latviešu valodu un citus priekšmetus latviešu valodā. Kur bija jāaizstāv taisnība un patiesība, tur Pēteri Apini vienmēr varēja atrast pirmajās rindās. Vienalga kur tas bija, vai skolotāja darbā, audzināšanā, sabiedriskajā dzīvē vai arī draudzes kapos un dievnamā, visur viņš “ļāvās vadīties vienīgi no tās dievišķās gaismas, kuru pats bija atradis Jēzū Kristū un bez kuras dzīve tam likās tumša un nevērtīga.”

Par otro skolotāju pie Pētera Apiņa strādāja Jēkabs Mūrnieks un viņi abi prata labi sagatavot audzēkņus kā turpmākai dzīvei, tā arī tālākai izglītības turpināšanai augstākās izglītības iestādēs.

19.gadsimta deviņdesmitajos gados mūsu dzimtenes skolu dzīvē sākās pastiprināta pārkrievošanās tieksmes, kam par upuri krita arī Pēteris Apinis. Viņš negribēja visās lietās padoties krievu inspektoram, tādēļ 1896. gadā, neskatoties uz konventa protestu, viņu no amata atcēla, motivējot šo soli ar to, ka Pēterim Apinim neesot pietiekošas krievu valodas zināšanas. Viņš palika par draudzes ērģelnieku, kamēr 1919. gada 15. februārī krita lielinieku lodēm par upuri.

Skolā Pēteris Apinis darbojās apmēram 20 gadus, bet Trikātas draudzē, skolas laiku ieskaitot – 42 gadus.

Traģisks ir Pētera Apiņa mūža noslēgums. Kad 1905. gada revolūcijas pirmais naida vilnis gribēja sagraut latviešu tautas ticības dzīves pamatus, Pēteris Apinis, būdams 50 gadus vecs, drošsirdīgi palika savā vietā. Viņš arī necentās slēpt savu īgnumu pret tām varmācībām, kuras tagad notika, kad Trikātas dievnams tika pārvērsts par sapulču vietu. Viņam vairākas reizes draudēja, bet viņš neļāvās iebiedēties. “Šeit esmu es, šaujat mani, ja jums tas tīk. Vairāk jūs taču man nekā nevariet padarīt,” – tā bija viņa dziļākā pārliecība.

1917.gadā Krievijas revolūcijas laikā no jauna uzliesmoja naids pret baznīcu un tiem, kas atzīst tikai Jēzus Kristus rādīto ceļu, Pēteris Apinis ar dziļām sāpēm vēroja savas tautas grimšanu māņos un grēkā. Ar dziļo ticību Dievam, Pēteris Apinis palika savā darbā un vietā arī 1918. gada beigās un 1919. gada sākumā, kad Latvijā nostiprinājās lielinieku vara. Viņš pilnīgi izprata tā laika nopietnību, zināja arī to, ka viņam draud lielas briesmas. Taču Pēteris Apinis zināja un ticēja, ka Dieva roka ir spēcīgāka par cilvēku ārprātu, naidu un atriebību, tā spējīga visas briesmas atkal novērst. Šī ticība Pēteri Apini uzturēja možu un spēcīgu.

1919.gada februāra pirmajās dienās Pēteri Apini apcietināja un aizveda uz Smilteni. Toreiz tur pulcējās “sarkanie” varas vīri. Sākās viņa lietas “izmeklēšana”. Visu savu mūžu droši aizstāvēdams to, ko bija atzinis par pareizu un patiesu, Pēteris Apinis bija mantojis daudzu Kristus mācības pretinieku naidu. Viņam uzstādīja prasību: “Atzīsti mūsu valdību!”

Iespējams, ka šādā veidā Pēterim Apinim būtu bijis iespējams izglābties, taču viņš negribēja briesmu brīdī no sava Kunga novērsties. “Valdība, kas dibinās uz asinīm un uz varmācību, nevar pastāvēt, un valdību, kas neatzīst Dievu, to arī es nevaru atzīt!” tā uz vilinošu priekšlikumu izskan viņa vīrišķīgā atbilde. “Darat ar mani ko zinat; pārdot savu sirds pārliecību jums nevaru un negribu”.

Nelīdzēja arī tas, ka Pēteri Apini, lai lauztu viņa dvēseles spēku, ieslodzīja atsevišķā, tumšā un mitrā cietuma pagrabā, un lika viņam ciest badu. Kad viņu no turienes izlaida un draugi līdzcietīgi apjautājās, kā viņš visu to varējis paciest, Apinis ar smaidu sejā atbildējis: “Es gulēju kā uz rozēm”.

Domas par tuvo nāvi nespēja lauzt viņa iekšējo dvēseles spēku, dziļā nopietnībā viņš pavada sava mūža pēdējās dienas. Domās viņš bieži kavējās pie atstātās mājas un piederīgajiem. “Bet no patiesības nedrīkstam atkāpties,” tā viņš vairākkārt iztiecās tiem, kas šajā laikā ar viņu sarunājas. Pat tad, kad tika pasludināts nāves spriedums, Pēteris Apinis nenodrebēja. Kāds aculiecinieks, redzēdams, ka bijušo skolotāju no tiesāšanas vietas ved atpakaļ uz cietumu, saka: “Nekad Apini neesmu redzējis tik skaistu, kā toreiz. Augstu pacēlies ar visu savu stāvu, it kā izaudzis lielāks, tas gāja cietuma sargu pavadīts. Viņa lielās, zilās acis, likās, neviena neredzēja, bet viņās staroja kāda savāda, spoža gaisma.”

Kad Pēteri Apini 15. februāra vakarā izsauca no cietuma kameras, viņš mierīgi teica: “Esmu gatavs”. Sargiem, kas pagalmā gribēja satvert viņa rokas, aizrādīja: “Laidiet mani, gan es pats zināšu savu ceļu iet.”

Pēteris Apinis apglabāts Trikātas kapos. 1932. gadā pateicīgā draudze ilggadīgajam ērģelniekam Trikātas kapos atklāja kapa pieminekli. Tajā rakstīts: “Pēteris Apinis. Ilggadējs Trikātas draudzes skolotājs un ērģelnieks dzimis 1854. gadā 22. novembrī, miris kā liecinieks savai ticībai 1919. gadā 15. februārī. Esi uzticīgs līdz nāvei tad, es tev došu dzīvības kroni. Pateicīgā piemiņā Trikātas draudze.”

Savukārt, kapa plāksnē iegravēti šādi vārdi:

“Salda alga gaida tos, kas līdz nāvei uzticīgi.

Ass bij nāves dzelons trīts, bet viņš teica piepildīts.”

Brengulietis Edgars Krieviņš grāmatā “Viņās dienās” raksta: “Latvijas neatkarības laikā bieži minēts ģenerāļa Baloža pirmā audzinātāja, Trikātas draudzes skolas priekšnieka Mūrnieka vārds. Aizmirsts turpretim, Mūrnieka līdzgaitnieks Trikātas draudzes skolā skolotājs un ērģelnieks Pēteris Apinis, Zāģeru mājas saimnieks. Arī šis nosvērtais, vienmēr nopietnais vīrs, ziedojis daudz pūļu Trikātas novada kultūras dzīves veicināšanai”.

Savukārt cempēniete A. Mūrniece skolotājam velta sekojošus vārdus: “Manas skolas gaitas sākās pie Austriņa Cempos un beidzās pie Apiņa draudzes skolā. Pateicība viņiem, jo tie dēstīja savos audzēkņos tikai labāko, cēlāko un daiļāko. Apinis, kā liels mūzikas draugs, nenoguris rūpējās par savu audzēkņu balsu izkopšanu. Viņš mums mācīja brīnumskaistas dziesmas. No tām man vēl šodien dažas palikušas atmiņā, kā “Mātes sirds” un “Mīlestības stars”. Tās man bija jādzied sevišķi svinīgos gadījumos.

No savas nelielās skolotāja algas Pēteris Apinis nevarēja visiem saviem bērniem dot augstskolas izglītību. Divi dēli, Kārlis un Paulis, beidza universitāti un ieguvuši ārstu profesiju, Frīdis uzņēmās dzimtās mājas Zāģeru mājas apsaimniekošanu.

Pats Pēteris Apinis mira 1919. gadā kā Kristus asinsliecinieks mocekļa nāvē, lieliniekiem Latvijā iebrūkot. Viņš guldīts Trikātas kapos uz Abula upes krasta, kur pretim raugās Trikātas baznīca, kurā viņš locījis ceļus Visuvarenā priekšā, Dieva vārdus sludinājis un svētku dievkalpojumus ar jaukām kora dziesmās kuplinājis. Tagad viņš atdusas tai pašā klusā miera vietā, kurp viņš savā mūžā izvadījis draudzes aizgājējus, tiem aizkustinošus atvadvārdus teikdams.”

Bijusī skolniece Kristīne Reintāle savās atmiņās stāsta: “Mācīties iesāku Abula pamatskolā, pēc tam iestājos draudzes skolā. Tur strādāja skolotājs Mūrnieks, Celmiņš. Skolas vadītājs bija Apinis. Apiņkundze mācīja rokdarbus. Šuvām galdautus, tamborējām špices. Dziedāšanu mācīja skolotājs Apinis – skolas direktors. Dziedājām tautasdziesmas “Dar’ man tēvis pastaliņas”, “Aijā žū-žū, lāča bērni” u. c. Dziedājām daudz reliģiska satura dziesmas. Vispār skolā no rīta līdz vakaram notika cara un Dieva slavināšana.”

Latvijas universitātes ģeodēzijas profesors trikātietis Jānis Balodis atzīst, ka Pēteris Apinis bijis labs ērģelnieks un kora vadonis, bet pedagoga dāvanas viņam neesot piemitušas. Pie viņa audzināšanas metodēm piederējis miesas sods, ko viņš arī bieži izmantojis.

Vijciemietis Kārlis Valters Liepiņš savās atmiņās raksta: “1919. gadā komunistu terora laikā, kad mācītājs vairs nedrīkstēja kalpot draudzē, Pēteris Apinis turpināja noturēt dievvārdus. Par savu nesalaužamo kristīgā cilvēka pārliecību samaksāja ar dzīvību. Boļševiku varasvīri bija Apini kārdinājuši: ja viņš visu priekšā atteiksies no Dieva un Kristus, atlaidīs brīvībā, pretējā gadījumā saņems nāvi. Tā kā no Dieva un Kristus vārda Apinis nav atteicies, tad kopā ar desmit citiem arestētajiem ticis kājām dzīts uz nošaušanu. Apinis šo ceļu gājis, Dievu slavēdams un baznīcas dziesmu dziedādams.”

Ap 1879. gadu Pēteris Apinis precējies ar Helēnu Ermansoni (1855-1939), bērni Hedviga Helēna (1880-?), Rūdolfs Hugo (1881-?), Elizabete Emīlija (1882-1883), Eduards Johans (1884-?), Frīdrihs Andreass (1885-?; Brenguļu pagasta Zāģeru mājas saimnieks, kādu laiku ir arī Trikātas draudzes vecākais), Pauls Harijs (1888-1941; ārsts, pulkvedis), Emīlija Lūcija* (1890-90), Artūrs Kristians* (1893-93), Kārlis Aleksandrs (1895-1967; ārsts).

* miruši dažu dienu vecumā

Informāciju sagatavoja:

Trikātas pagasta novadpētniece Inga Boškina