Jauniešu kora “Vecrīga” dibinātājai, vadītājai un diriģentei Ilzei Tenisonei - 65

Ilze Tenisone

11.oktobrī apritētu 65 gadi jauniešu kora “Vecrīga” dibinātājai, vadītājai un diriģentei Ilzei Tenisonei (dz. Grīnberga). Ja nebūtu traģiskā avārija…

Ilze nākusi pasaulē kā pastarīte deviņu bērnu ģimenē 1954. gadā Trikātā. Savu bērnību pavadījusi “Podnieku” mājās. Kuplo saimi audzināja un vadīja Ilzes mamma Johanna Amālija Grīnberga (1911-1999, dz. Kuzņecova) – sirdsskaidrs, labestīgs cilvēks, apveltīta ar lielu mūzikas mīlestību, neizsmeļamu enerģiju un neizsīkstošām darba spējām. Ilzi un viņas mammu vienojušas ciešas saites.

Māte iedēstīja meitā lielu mīlestību, ko Ilze nesa tālāk dzīvē, ar ko apveltīja sev tuvos cilvēkus. Ilzes bērnības mājās valdījis dzīvesprieks un labestība, darbs allaž tika darīts dziedot, tā bija labākā dzīves skola.

Dziesma, mūzika bija ierakstīta Johannas Amālijas būtībā, tā skanēja no viņas sirds. Šo aizrautību un mūziķes talantu no viņas mantoja arī Ilze – vienīgā no visiem Grīnbergu pāra bērniem.

Ilzes māte turēja augstā godā ticību ģimenes svētumam, sargāja uguni ģimenes pavardā un nodeva šo sarežģīto dzīves gudrību tālāk saviem bērniem. Pēckara gadu trūkums ģimenei nekļuva par iemeslu nolaist rokas, gluži pretēji – veicināja goda uzturēšanu un darba varēšanu. Kad Ilzei bija trīspadsmit gadi, nomira viņas tēvs Jānis, un māte apgādāja lielo ģimeni (astoņas māsas un brālis). Viņa bijusi izslavēta kā prasmīga dižsaimniece, kuru allaž aicināja klāt galdus lielos godos.

Liela ģimene nozīmē daudz pienākumu, un Ilze jau agri iemācījās ar prieku paveikt darbus, iemantoja zemes mīlestību. Gleznainā Trikātas daba, mammas dziedātās dziesmas atstāja paliekošas pēdas Ilzes dvēselē. “Manās bērnu dienu atmiņās viss ir skaists. No gadu tāluma bērnību skatu gluži kā Bergmaņa filmās. Trikāta – man vēl arvien šķiet, ka tā ir skaistākā vieta, ko es jebkad esmu redzējusi. Tur ir mana baltā sapņu skola, kas kādreiz šķita tik liela un plaša,” stāstīja Ilze. “Ceļš no savām mājām uz Trikātu un skolu, pa kuru gājām rītos un vakaros, veda cauri kapiem. Rītos viss bija normāli – kluss un skaists ceļš cauri mierīgai kapsētai. Bet vakara krēslā kapos viss atdzīvojās – šalca, kustējās un čabēja. Pūces kliedza un zaķi brēca. Tās skaņas bija diezgan šausminošas. Spoku stāstus arī mēs zinājām. Bieži vien mājās pārjozām pārbijušās un bez elpas,” bērnības atmiņās kavējās Ilze.

Skolas gaitas uzsāka Trikātas pamatskolā, vienlaicīgi apmeklēja Valmieras bērnu mūzikas skolu, kur sāka apgūt klavierspēli. Izglītību turpināja Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas kordiriģentu nodaļā. 1973. gadā ir arī pirmie lielākie panākumi – Ilze kļūst par Em. Melngaiļa kordiriģentu konkursa laureāti. Vajadzētu sekot likumsakarīgām studijām Konservatorijā attiecīgajā specialitātē. Un Ilze arī kārto iestājeksāmenus šajā augstskolā, bet – teātra nodaļā. Un – neveiksme… Taču teātra pievilkšanas spēks ar to nav mazinājies. Ilze sāk strādāt Valmieras drāmas teātrī, apdarot lielākus un mazākus darbiņus kā ģērbēja, rekvizitore, sufliere, tad orķestra māksliniece, līdz beidzot arī aktrise režisoru M. Ķimeles un M. Tenisona izrādēs. Starp tām ir A. Čehova “Trīs māsas”, Ž. Anuija “Mēdeja”, V. Sarojana “Ei, jūs tur”, G. Kuprijaviča mūzikls-rokopera “Uguns medības ar dzinējiem”. Mūziklā Ilze ne tikai dublē galveno lomu, bet piedalās iestudējuma izveidē, strādā ar radioierakstiem.

1977.gadā Ilze uzsāk darbu apvienības “Telefilma-Rīga” studijā. Ar Ilzes līdzdalību top filmas “Jānis Zābers”, “Pētera Martinsona ekspromti”, “Spēlē Gunta Laukmane” u.c. Paralēli viņa strādā par režisora palīdzi Operas un baleta teātrī un sapņo studēt operas režiju, kas paliek nepiepildīts.

1980.gadā Ilze iestājas Latvijas Valsts konservatorijas kordiriģentu neklātienes nodaļas klasē pie profesora Jāņa Dūmiņa. “Gluži kā mazmeita,” teicis profesors, jo arī Ilzes pirmā diriģēšanas skolotāja ir viņa bijusī audzēkne. Profesors stāstīja, ka Ilze pieder pie tām retajām sievietēm, kuras veiksmīgi spēj apvienot savas profesionālās gaitas ar ģimenes dzīvi. Tieši studiju laikā viņa izauklē gan savus bērnus, gan nodibina kori. Valsts eksāmenā Ilze diriģē savu, pirms diviem gadiem dibināto kori.

Paralēli diriģentes darbam Ilze strādā medicīniskajā centrā ARS.

Viss, ko darīja Ilze, bija spilgti, talantīgi, ar pilnu atdevi. Ģimene iegādājās lauku īpašumu Dzērbenes pagastā, kurā pie viņiem viesojušies draugi no Lietuvas, Vācijas, Zviedrijas, Kanādas, Francijas – galvenokārt latviešu ģimenes.

1997.gada 9. martā Ilze Tenisone iet bojā autoavārijā ceļā no Rīgas uz Smilteni.

Precējusies ar režisoru, scenogrāfu, pedagogu Modri Tenisonu, bērni Juveris, Ilze, Pēteris.

Informāciju sagatavoja:

Trikātas pagasta novadpētniece Inga Boškina