Ārstam Alfrēdam Lazdiņam - 140

Novadnieki LazdinsAlfreds

Dzimis 1879. gada 11. septembrī (pēc vecā stila 30. augustā) Trikātas pagasta Dzirnavās trīs bērnu ģimenē, tēvs Reinholds – dzirnavnieks (melderis), māte Marija Klotilde (dz. Rihtere). Brālis Edmunds Hugo Lazdiņš (dzimis Trikātā 1877-?) – tiesu palātas un krimināldepartamenta priekšsēdētājs, otrs brālis Pauls Julius Lazdiņš (dzimis Ropažos; 1874-?) – LU tautsaimniecības tiesību zinātņu fakultātes mācību spēks.

Mācījies Trikātas draudzes skolā pie skolotāja Jēkaba Mūrnieka (līdz 1896. gadam). Beidzis Tērbatas klasisko ģimnāziju (1902) un Tērbatas Universitātes medicīnas fakultāti (1908. gada 28. oktobrī). Studiju gados pievienojies korporācijai „Letonia”, bijis tās filistrs.

Pirmās ārsta gaitas uzsāk Ļaudonā kā rajona lauku ārsts (1909-1910). Vēlāk darbojies Smiltenē – bijis draudzes vēlāk pagasta rajona ārsts (1910-1944).

Pirmā pasaules kara laikā Alfrēdu Lazdiņu iesauca kara dienestā – lielkņaza Aleksandra Mihailoviča sanitārvilcienā par jaunāko ārstu. Sākoties revolūcijai, šo dienestu atstājis, iestājoties 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulkā, kur darbojies kā pulka ārsts. Latviešu strēlniekiem atkāpjoties uz Krieviju, Alfrēds Lazdiņš paliek Smiltenē un uzsāk ārsta praksi.

Smiltenē viņš, kā nacionāli noskaņots latvietis apcietināts un turēts vairākas dienas cietumā.

Nodibinoties Latvijas valdībai, Dr. Alfrēds Lazdiņš paliek par Smiltenes pilsētas un pagasta rajona ārstu, bijis Smiltenes pilsētas sanitārās komisijas priekšsēdētājs un Smiltenes skolu ārsts.

Bijis Smiltenes pilsētas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības mūža biedrs un vairāku citu biedrību loceklis.

Otrā pasaules kara beigās emigrējis uz Vāciju. Miris nepilnu 76 gadu vecumā 1955. gada 16. maijā Berchtesgadenā, Vācijā, apbedīts Kalna kapos. 

Apbalvots ar Staņislava u.c. Krievijas goda zīmēm.

1955. gada 19. novembrī laikrakstā “Laiks” publicētas Pētera Ērmaņa atmiņas par ārstu Alfrēdu Lazdiņu: “Insulas veco ļaužu mītnē vasaras sākumā mira Alfreds Lazdiņš, ilggadīgais Smiltenes draudzes ārsts, arī vecpuisis, turklāt tipisks vecpuisis. Dažā ziņā viņš bija savādnieks, par viņu ļaudis stāstīja visādus anekdotus. Varēja būt ass, uzbrēkt, pat rupjš bija reizēm, bet labi pazina cilvēkus un viņu slimības. Reiz kāda paākstīga lauksaimniece bija atvedusi savu palutināto zeņķi, kam īsti nevarēja nekādu kaiti atrast. Māte pretojusies: nē, zēnam sāpot gan šur, gan tur. “Viņam dibens sāp, dibens sāp,” Lazdiņš uzkliedzis un izvadījis abus laukā. Visstraujāks Lazdiņš bija pirmajos Smiltenes gados, vēlāk kļuva lēnāks, kļuva iecienīts. Mēdza, ātri runājot, atkārtot vārdus un teicienus. Atminos, 1919. gadā, kad boļševiki iesauca jaunos puišus, Lazdiņš pārbaudīja iesauktajiem veselību. Kāds pazemīgs jauneklis viņu uzrunāja par dakterlielkungu. “Nu, nu, apdomājiet, ko jūs runājat!” Lazdiņš brīdināja; tāda uzruna taču bija aizliegta. Vēlākos gados viņš izmeklējis kādu manu draugu dzimtajā pagastā un mierinājis: “Nav nekas, nav nekas, sirds vien ir, sirds vien ir.” Izmeklējis tālāk, mierinājis atkal: “Nav nekas, nav nekas, plaušas ar’ ir, plaušas ar’ ir”.  Reiz kāds vīrs žāvādamies izmežģījis žokli, nespējis vairs muti aizvērt, un braucis pie ārsta tāpat plati atvērtu muti. Lazdiņš ievilcis žokļus un jautājis: “No kurienes tad jūs esat?”  “No Palsmanes.” – “Tā jau domāju, tā jau domāju. Smiltenieši jau nav tik dumji, ka nemāk žāvāties.”  Man atmiņā tēlojas Lazdiņš, kādu viņu šad tad redzēju Smiltenes ielās: cienīgs vīrs, slaiku, staltu augumu, ūsām, kas atgādināja Jāņa Poruka ūsas, nopietnu, pat bargu sejas izteiksmi. Tā viņš gāja, apkārt neskatīdamies, nevienu neievērodams. Tiešām īsts daktera lielskungs, pat barons.”

Informāciju pēc preses materiāliem sagatavoja:

Trikātas pagasta novadpētniece Inga Boškina