Pulkvedim, leitnantam Pēterim Dzērvem - 125

Novadnieki DzervePeteris

Dzimis 1894. gada 9. septembrī (pēc vecā stila 28. augustā) Trikātas pagasta Zvejniekos, zemkopja ģimenē, tēvs Mārcis Dzērve (1862-1924), māte Kristīne (1868-?, dz. Raibace), ģimenē bez Pētera vēl 2 bērni – Karline (1890-?) un Emma (1897-?).

1912. gadā Pēteris Dzērve beidzis reālskolu, pēc tam studējis zemkopību Omskas Politehniskajā institūtā (1913-14).

Mobilizēts armijā 1915. gada septembrī Ufas guberņā un ieskaitīts 168. rezerves bataljonā, vēlāk – 164. kājnieku pulkā. 1916. gada septembrī beidzis 2. Kazaņas praporščiku skolu (praporščiks); dienējis 113. rezerves pulkā, no 1917. gada janvāra – 292. kājnieku pulkā, no februāra – 684. kājnieku pulkā. Podporučiks (1917. gada maijs), poručiks (1917. gada jūlijs), štābkapteinis (1917. gada septembris). Kaujās ievainots un kontuzēts. No 1917. gada septembra bataljona komandieris. 1918. gada martā atvaļināts.

Dzīvojis tēva mājās Ufas guberņā latviešu kolonijā – baltiešu ciemā. 1918. gada maijā iestājies zemnieku pašaizsardzības družīnā. Igļinas pagasta družīnas štāba priekšnieks (pēc družīnas komandiera bojāejas kaujā pret lieliniekiem – družīnas komandieris). No 1918. gada augusta virsnieks Satversmes sapulces locekļu komitejas Tautas armijas 161. Ufas strēlnieku pulka virsnieku rotā (no septembra rota apsargājusi Ufas direktoriju Ufā un Omskā). No 1918. gada oktobra Armijas virspavēlnieka mītnes apsardzības bataljona vada komandieris. 1919. gada februārī komandēts uz fronti; rotas komandieris 33. kājnieku pulkā, Apihtina nodaļas štāba priekšnieks. Kaujā ievainots. 1919. gada septembrī kājām pārgājis Karakuma tuksnesi un iestājies Dagestānas kara apgabala priekšnieka sevišķu uzdevumu nodaļā; rotas komandieris. 1919. gada decembrī ieskaitīts Sibīrijas virsnieku bataljonā, vēlāk – ģenerāļa Markova pulkā.

1920.gadā piedalījies kaujās Kahovkas placdarmā un Perekopa zemesšaurumā, tur ievainots.

Kapteinis (1920. gada maijs). No 1920. gada 15. maija Latvijas militārās misijas sekretārs Sevastopolē, jūlijā atgriezies Latvijā.

No 1920. gada 14. jūlija Latvijas armijā (kapteinis); dienējis Auto-motociklu parkā. No 1920. gada novembra Tehniskās pārvaldes Administratīvās daļas kancelejas priekšnieks. 1922. gadā pārcelts uz Auto-tanku divizionu (vēlāko pulku) Daugavpilī. 1922. gadā beidzis virsnieku kursus, 1932. gadā – bataljonu komandieru kursus. Pulkvedis-leitnants (1926). No 1926. gada pulka komandiera palīgs, vēlāk pulka saimniecības priekšnieks, bataljona komandieris. 1932-35 (ar pārtraukumu) Tehniskās divīzijas Apgādības daļas priekšnieka vietas izpildītājs.

1940. gada oktobrī 46 gadu vecumā atvaļināts. Strādājis arodskolā par automehāniķu apmācītāju. 1941. gadā padomju varas iestāžu apcietināts. 30. jūnijā kopā ar kapteini Vili Hāzneru izbēdzis no Rīgas Centrālcietuma. Vācu okupācijas laikā 1944. gada martā mobilizēts latviešu leģionā; kara tiesas loceklis. 2. pasaules kara beigās kopā ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Vāciju, no 1950. gada trimdā ASV.

Miris 69 gadu vecumā 1964. gada 23. janvārī Klīvlendā, Ohaio pavalstī (ASV), apglabāts Bruklinas (Brooklyn Heights) kapsētā.

Piešķirtie apbalvojumi: Latvijas Triju zvaigžņu ordenis IV šķira; Latvijas Viestura ordenis IV šķira; Krievijas Sv. Vladimira ordenis IV (šķēpi pie ordeņa) šķira, Sv. Staņislava ordenis III (šķēpi pie ordeņa) šķira, Sv. Annas ordenis II (šķēpi pie ordeņa) šķira, III (šķēpi pie ordeņa) šķira un IV šķira.

Precējies 1922. gadā ar Hertu Mariju Johannu Filholdi (1897-1973), meitas Mirdza Elga (1924-2009, psihiatre), Vita Ināra (1930-?).

Informāciju pēc preses materiāliem sagatavoja:

Trikātas pagasta novadpētniece Inga Boškina