Folkloras vākums Trikātas pusē

Trikātas pagasta ''Antuļos'' dzimusī Alma Ķiploka 20. gadsimta 20-to gadu otrajā pusē vākusi teikas, anekdotes, nostāstus, mīklas, sakāmvārdus, parunas, tautasdziesmas, ziņģes, bērnu folkloru, rotaļas, dejas, melodijas, izteicienus, ticējumus, albuma pantus, buramvārdus un tautas ārstniecības pierakstus – kopā 1450 folkloras vienības. Alma Ķiploka 1927. gadā materiālus iesūtījusi 1923. gadā dibinātajai Latviešu folkloras krātuvei. Tolaik viņa dzīvojusi Brenguļu pagasta “Ruņģu” mājās. Almas Ķiplokas iesūtītais manuskripts izceļas ar īpaši rūpīgu teicēju uzskaitījumu. Daļu pierakstījis arī Frīdis Ķiploks.

Visa pierakstītā folklora dzirdēta Trikātā, Brenguļos, Rūjienā, Malienā, Matīšos, Mazsalacā, Jaunsvirlaukā, Tirzā, Skujenē. Teicēji – Emma Ķiploka, Griniņš, Fricis Zvirbulis, Karlīne Ķiploka, Kārlis Ķiploks, K. Brants, Bērziņš, Kārlis Pāvuliņš, Marija Mansone, Jānis Tiesnieks, J. Daugulis, M. More.

Publikācijai sagatavoti daži folkloras materiāli no Almas Ķiplokas krājuma.

Teika: “Zviedru laikos, Trikātas baznīcu ceļot nekā negājis ar darbiem uz priekšu. To, ko pa dienu uzcēluši, to velns pa nakti nojaucis. Velnam bijušas tādas dzelzs ragavas, uz kurām tad vedis akmeņus pa gaisu prom. Bet vienu nakti velns uzvēlis atkal vienu milzum lielu akmeni uz savām ragavām un sācis skriet pa gaisu prom. Ticis jau tā pret Kūlača mājas tīrumiem – te uzreiz gailis skaļi iedziedājies. Velnam bijis jāpalaiž sava nešļava vaļā. Dzelzs kamanas ar visu lielo akmeni nokritušas zemē un tur iestigušas. Lielais akmens vēl šo baltu dienu redzams Kūlaču māju tīrumā. Otrā dienā no visām pusēm sanākuši mācītāji kopā un sākuši baznīcas mūrus apsvētīt. Un lai ļaunais nekā vairs darīt nevarētu, tad ņēmuši un iemūrējuši divus jaunus cilvēkus baznīcas mūrī – Annu un Jāni. Velns pēc tam baznīcai vairs netuvojies. Baznīcu vēl ilgi pēc tam saukuši par Annas baznīcu.”

Buramvārdi: “Muguru spaidot jāskaita: “Visas vainas, klipažas prom, prom! Vārnās, žagatās, sētas posmos, Bumbura bērzos, Kūlača lielā akmenī, Ruņča mātes taškīnā.”

Mīkla: “Nabagi lūdz – baznīca gāžas.” (Cūka ar sivēniem)

Tautasdziesmas, kurās bieži vien pieminēti Trikātas un Brenguļu pagasta saimnieki:

Piektdien, sestdien vāģus taisa,

Ko svētdien uz Daudzi braukt.

Kad no Daudža mājās brauc,

Tad ar kalpiem ķīvējās.

Vistas, pīles kāpostos,

Kalpa bērni rāceņos.

 

Grundīsīc labs vīrīc

Uz akmiņa rukus sē.

Tas Mūrnieka garvēderis

Pa vienam nolasīja.


Teicēja Emma Ķiploks (dzimusi 1866. gadā), 60 gadus veca, dzirdējusi Trikātas pagastā. Pierakstīts 1927. gada 24. janvārī

Trikātas meldera Bērziņa novērojumi:

Ja ūdens pieplūdums dzirnavu ezerā spēji mazinās, tad sagaidāms lietus, turpretim, ja ezers krītas pamazām, tad gaidāms ilgāks sausums. Ja upe vai ezers pieaug gļotām, tad drīz sagaidāms lielāks ūdeņa pieplūdums – lietains laiks.

Burtnīcās var atrast arī skaidrojumus:

“Fragments no kāda gara dziedājuma, sacerēts sakarā ar Trikātas baznīcas dumpi 1876. gadā. Dumpa iemesli: iemīļotā ērģelnieka vietā baznīcas konvents ieved par ērģelnieku jaunatnākušo draudzes skolotāju Apini. Draudze ievešanas svētdienā demonstratīvi atstājusi baznīcu. Sviesti akmeņi mācītāja logos. Notikusi plaša tiesas izmeklēšana, daudzi sodīti ar cietumu no dažām dienām līdz gadam. Nopratināti daudzi liecinieki, no kuriem demonstrantiem par ļaunu liecinājušie izpelnījušies ļaužu īgnumu. Gara rīme sakarā ar šo dumpi bijusi nodrukāta [Ausekļa 1877. gadā izdotajā satīriskajā krājumā] “Dunduru padēli” zem nosaukuma “Trikaža sapnis”, kuru vairāki veci ļaudis vēl atceras no galvas.”

Ar pilnu Almas Ķiplokas vākumu var iepazīties Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā www.latvijasgaramantas.lv

Informāciju pēc preses materiāliem sagatavoja:

Trikātas pagasta novadpētniece Inga Boškina