Iecere par Brīvības pieminekli Trikātā

1937. gada 16. septembra “Jaunākās Ziņas” numurā rakstīts, ka “Trikātas sabiedrība saviem kritušiem brīvības cīnītājiem cels pieminekli Abulas upes stāvajā kraujā, iepretim senajam Trikātas pilskalnam. Trikātas baznīcā uzstādīs piemiņas plāksni ar visu kritušo varoņu vārdiem. Pieminekli cels un piemiņas plāksni darinās pēc tēlnieka profesora Kārļa Zāles meta. Trikātas novads nesis lielus upurus Latvijas atbrīvošanas cīņās, jo kritušo skaits sasniedz 130. Profesors Kārlis Zāle jau pabeidzis izstrādāt pieminekļa metu.

Armijas štāba priekšnieka palīgs ģenerālis Roberts Dambītis vakar [15.09.1937.] izbrauca uz Trikātu kopā ar kara būvniecības daļas priekšnieku, arhitektu, pulkvedi Artūru Galindomu, Rīgas pilsētas dārzu direktoru Andreju Zeidaku un Brāļu kapu komitejas darbvedi Tauriņu. Piedaloties pieminekļa celšanas komitejas vietējiem pārstāvjiem, ģenerālis Roberts Dambītis ar pavadoņiem iepazinās ar pieminekļa vietu un apkārtni, kur nāksies izdarīt plašus zemes darbus. Pieminekļa celšanai jau savākti 6000 lati. Paredzams, ka jau nākošā gadā piemineklim guldīs pamatakmeni. Komiteja nodomājusi pieminekli celt no Iecavas sarkanā dolomīta. Trikāta, kā zināms, ir dzimtene vairākiem mūsu pazīstamākiem karavīriem: kara ministram ģenerālim Jānim Balodim, armijas štāba priekšnieka palīgam ģenerālim Robertam Dambītim, ģenerālim Kārlim Gopperam, Rīgas pilsētas nekustamo īpašumu valdes priekšniekam pulkvedim Eduardam Laimiņam, pulkvežiem Pēterim Sileniekam un Jēkabam Gustavam un daudziem citiem.”

Jau 1920. gada 1. martā pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa aicinājuma valdība radīja speciālu Brāļu kapu komiteju Rīgā, kura vēlāk savas nodaļas nodibināja arī provincē. Tās uzdevums bija ne tikai gādāt par Rīgas Brāļu kapu labiekārtošanu, bet aizsargāt arī visas Pirmā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanās cīņās kritušo un mirušo karavīru apbedījuma un ievērojamo kauju vietas.

Trikātas apkārtnē 1919. gadā nekādas atbrīvošanas cīņu kaujas nebija notikušas, te nebija arī karavīru brāļu kapu, kuros vajadzētu celt pieminekli. Arī doma, ka Brīvības cīņu virspavēlnieka ģenerāļa Jāņa Baloža dzimtenē vajadzētu celt atbrīvošanas cīņu pieminekli, ilgi kavējās. Tepat kaimiņi – Vijciema aizsargi 1934. gada 19. augustā dāvāja savai baznīcai balta marmora piemiņas plāksni, kurā ar zelta burtiem bija ierakstīti to 25 Vijciema pagasta dēlu vārdi, kas bija zaudējuši savas dzīvības Pirmajā pasaules karā un atbrīvošanas cīņās. Trikātas baznīcā vēl ilgi tādas nebija. Mums nav zināms tieši kurš bija tas, kas ierosināja celt brīvības cīņu pieminekli Trikātā trīsdesmito gadu vidū. Varam tikai domāt, ka trikātiešu rosinātājs celt pieminekli un uzstādīt arī baznīcā piemiņas plāksni karā zudušajiem Trikātas pagasta dēliem, varēja būt jaunais Trikātas draudzes mācītājs Viktors Ozoliņš, kurš draudzē sāka kalpot 1935. gadā un šai laikā organizēja arī vecās baznīcas atjaunošanas darbus.

Laikraksti “Jaunākās Ziņas” un “Brīvā Zeme” 1936. gada rudenī vēsta, ka Trikātas draudzes vadība, pagasta valde, aizsargi un sabiedriskās organizācijas vasarā nodibinājušas brīvības pieminekļa celšanas komiteju deviņu cilvēku sastāvā un par tās priekšsēdētāju ievēlējuši Trikātas pagasta vecāko – aizsargu nodaļas priekšnieku Jāni Linteru. Šo cēlo mērķi atbalsta arī kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis. Trikātā paredzēts celt pieminekli par piemiņu kritušiem Trikātas draudzes brīvības cīnītājiem un baznīcā uzstādīt piemiņas plāksni šiem varoņiem. Pieminekli darināšot tēlnieks Kārlis Zāle, kurš ir ģenerāļa labs draugs. Tiek arī norādīts, ka visi Trikātas draudzes locekļi tiekot mīļi lūgti pieteikt kritušos varoņus Trikātas draudzes mācītājam Viktoram Ozoliņam. Pie Trikātas draudzes toreiz 1936. gadā piederēja Trikātas, Brenguļu, Jaunvāles un Plāņu pagasta iedzīvotāji. Trikātieši, tuvumā un tālumā, kas vēlas ziedot savu kritušo draudzes dēlu piemiņai, savus ziedojumus varot iemaksāt Trikātas pagasta vecākajam Jānim Linteram. Latvijas Jaunatnes savienības Trikātas organizācija ar izrīkojumiem un rīkotajiem bazāriem šim mērķim esot savākusi 6000 latu, kurus nodos komitejas rīcībā. Mēnesi vēlāk – oktobrī laikraksts “Jaunākas Ziņas” vēsta jau par padarīto darbu. Pieminekļa celšanas komiteja izraudzījusi piemineklim vietu Abula upes labajā krastā – starp pagastnamu un seno pilskalnu, netālu no Trikātas–Cēsu un Trikātas–Valmieras lielceļu krustojuma. Tur jau atrodoties arī 15. maija birzīte, kas stādīta iepriekšējā gadā mežu dienās. Ir pabeigta pieminekļa laukuma uzmērīšana un tā robežu nospraušana dabā. Vietu apskatījuši un savu piekrišanu devuši arī tēlnieks Kārlis Zāle un ģenerālis Roberts Dambītis. Pieminekļa celšanas izdevumi aprēķināti uz 8000 latiem, neskaitot laukuma izbūvi un apkārtnes uzpošanu un labiekārtošanu. Pieminekļa celšanu atbalstot visi iedzīvotāji un īsā laikā paredzēts savākt nepieciešamo līdzekļu iztrūkstošo daļu. Pēdējā laikā saņemti arī vairāki ziedojumi pat no Rīgas. Pirms pieminekļa uzcelšanas paredzēts uzstādīt baznīcā piemiņas plāksni karā kritušajiem Trikātas draudzes locekļiem.

1937.gada rudenī Kārlis Zāle jau bija pabeidzis izstrādāt pieminekļa metu. Tā aprakstu 1938. gadā devis mākslas zinātnieks Jānis Siliņš grāmatā “Kārlis Zāle”: “Piemineklī attēlots senais Tālivaldis kāpis augstā klinšu radzē, pacēlis valsts karogu – neatkarības zīmi. Blakus viņam divi jauni atbrīvošanas kara dalībnieki. Apakšā [klinšu radzes] pakājes abās pusēs, mazākos samēros veidots zemnieks un strādnieks. Šie darba cilvēku tēli kalpo simbolam, ka karavīri sargā mūsu tēvu zemi un tautu.

Tā gada rudenī visiem likās, ka darbs pie pieminekļa radīšanas uzsākts labi un viss rit veiksmīgi uz priekšu. Pēc gada vai diviem varēs jau atklāt Trikātas brīvības pieminekli. Bet tad pienāca 1938. gads ar negaidītu nelaimi. Pieminekļa autoram tēlniekam Kārlim Zālem saasinājās jaunībā un kara gados pārciesto slimību sekas. No jauna sevi pieteica plaušu tuberkuloze, kas ilgus gadus iekaļķojusies bija snaudusi viņa plaušu audos. Veselības uzlabošanai viņš devās uz sanatoriju Šveicē, kur aizvadīja visu 1938. gada vasaru, un ārstēšanos Šveicē turpināja arī 1939. gada sākumā. Iecerētie darbi pie Trikātas brīvības pieminekļa modeļa veidošanas apstājās un vairs netika turpināti. Netika arī veikti piemineklim paredzētās vietas labiekārtošanas zemes darbi. Tā Brīvības piemineklis Trikātā palika iecerēts, bet neizsapņots sapnis.

Kad 1940. gada jūnijā Latviju okupēja PSRS visi piemineklim savāktie līdzekļi tika nacionalizēti.

Foto: Grāmatā Siliņš, Jānis. Kārlis Zāle. Rīga: 1938

Informāciju pēc preses materiāliem sagatavoja:

Novadpētniece Inga Boškina