25. marts – latviešu tautas deportācijas (piespiedu izsūtīšanas) diena

20190325 103143 

Kur jāgrauž būs asaru maizes dona?
Vai galvu likšu uz cietuma klona,
Vai taigā tālā uz sarmota ciņa,
Man būs tikai vienas domas un miņa:
Es sapni par dzimteni pagalvi likšu,
Ar viņu atkal es laimīgs tikšu,
Un dusēšu saldi kā mātes rokās —
Pat nāves mokās.

Kārļa Skalbes dzejolis “Aizvestais” atgādina par šo dienu – 25. martu, kad pirms 70 gadiem ar varu, bez apžēlošanas no Latvijas uz Sibīriju lopu vagonos izveda vairāk par 42 000 iedzīvotāju. Tonakt liktenis ievilka smagu brūci tūkstošu un tūkstošu cilvēku sirdīs un dzīvē.

Vēsturnieki uzskata, ka 1949. gadā no 25. līdz 29. martam veiktā latviešu zemnieku izsūtīšana uz Sibīriju ir viena no traģiskākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē.

Šajās dienās bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti  nevainīgi cilvēki, viņu vidū 10 000 bērnu un jauniešu, mātes ar zīdaiņiem uz rokām, veci un slimi, pat no nāves gultas izcelti cilvēki.

Šķiršanās sāpes, bezspēcība pārspēka priekšā, šoks, neaizsargātība, neizpratne, bailes – Latvijas iedzīvotāju masveida piespiedu izsūtīšana saistīta ar spilgtām emocijām.

Okupācijas vara atzina par liekiem, kaitīgiem un nederīgiem vairāk kā 40 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, par pamatkritēriju nosakot viņu sociālo izcelsmi - zemnieks, nevis naidīgumu pret pastāvošo iekārtu. Lielākā daļa neapšaubāmi būtu pieņēmusi okupācijas varas spēles noteikumus un būtu “brīvprātīgi” iestājušies kolhozos, taču pat šī izvēles iespēja tika liegta.

Viss bija izlemts viņu vietā. Vēl pirms izsūtīšanas gandrīz visi zemnieki tika ieskaitīti kulakos, tas nozīmēja, ka padomju varai viņi ir naidīgi.

Nesen arhīvā lasīju vairāku zemnieku – trikātiešu 1946. gadā rakstītās vēstules padomju varas vīriem, kurās viņi taisnojās, ka nav kulaki, ka viņiem pieder tikai daži hektāri zemes un daži mājlopi – govis, zirgs, aitas, ka zemi viņi apstrādā pašu spēkiem. Skaudri bija lasīt vēstules, jo šķiet pilnīgi neierasti un dīvaini, ka cilvēks, kurš pieradis kopt zemi, nedarot nevienam ļaunu, kļūst par ienaidnieku savā zemē.

Trikātiešu sāpju ceļš sākās no Strenču stacijas, kur vairāk kā 40 lopu vagonos bija ievietotas ģimenes no tuvākajiem pagastiem. Ar varu – neprasot gribi vai negribi. Neziņas pilnas dienas un vilciena sastāvs ceļā devās tikai 27. marta rītā. Vēl tagad trikātieši atceras, kā vilciena lokomotīve, pirms došanās ceļā, izdeva garu atvadu svilpienu. Cilvēki, braucot pāri Latvijas robežai, raudājuši.

Bija arī vagoni, kuros cilvēki pieceļoties kājās dziedāja Latvijas himnu: Dievs, svētī Latviju! Dievs, sargā arī mūs – lūgšana izskanēja katra izsūtītā sirdī.

Trikātas pamatskolas skolēni Nils Šmagris-Bondars, Adrians Miezis, Valters Kuplais, Jānis Airis Miezis un Rovilds Deduškevičs skolotāja Guntara Purgaļa vadībā sagatavojuši dāvanu – koka lāpstiņu. Skolēni un skolotāji sveic Trikātas pagasta represētos, kuri kā mazi bērni pārcietuši šos baisos notikumus Latvijas vēsturē.

Aicinu ikvienu iedzīvotāju – kamēr vien vēl dzīvi ir represētie un viņu tuvinieki – neaizmirst šo traģisko notikumu. Mums jāatceras noziegumi pret cilvēci, lai 25. marta traģēdija Latvijas vēsturē vairs nekad neatkārtotos.

Informāciju sagatavoja:

Trikātas pamatskolas direktores vietniece Inga Boškina