Jānis Vīgants – sviesta meistars Trikātas pienotavā 1922.-1943. gadam

Trikata Sviesta razosana

Jānis Vīgants dzimis 1889. gada 24. aprīlī Cēsu apriņķa Raunas pagasta “Lejas Slavēnu” mājās, kuras vecāki rentēja no Raunas muižas. Ģimene pieder pie revolucionāri noskaņotajām, tēvs aktīvi piedalās 1905. gada revolūcijā, iet bojā izrēķināšanās laikā, mājas tiek nodedzinātas. Jānis jau no 6 gadu vecuma sāk ganu gaitas, bet no 12 gadu vecuma strādā visus lauku darbus.

Mācās Raunas pagasta Emīļskolā, kur beidz pamatskolas kursu. 1910. gadā viņš iztur iestājpārbaudījumus Pleskavas piensaimniecības skolā, kuru beidzot iegūst pienotavas vadītāja tiesības un sāk strādāt Raunas Rihtera privātpienotavā par sviesta un siera meistaru līdz 1915. gadam. Pēc tam Latvijas piensaimniecības centrālās savienības valde pārceļ Jāni Vīgantu darbā uz Kijevu par “Zemstes” pienotavas sviesta meistaru un vēlāk par vadītāju.

1919. gadā viņš atgriežas Latvijā. Lai varētu strādāt Latvijā, Jānim Vīgantam pienotavas vadītāja tiesības vajadzēja iegūt no jauna. Viņš iestājas Smiltenes piensaimniecības skolā, to beidz kā eksterns. Viņu nosūta darbā uz Viļķenes pienotavu. No 1922. gada Jāni Vīgantu pārceļ darbā uz Trikātas pienotavu, kur viņš nostrādā līdz sava mūža pēdējai dienai – 1943. gada 5. jūnijam – pāragri šķiroties no dzīves un sava iemīļotā darba.

Laikabiedra P. Liezera atmiņas (1977. gads) par Jāni Vīgantu un pienotavas darbību:

“Jāni Vīgantu pazinu jau kopš savas bērnības, jo dzīvojām kaimiņos. Viņš bija arvien laipns, atsaucīgs un izpalīdzīgs. Mūsu ceļi darbā krustojās Trikātas pienotavā, kad 1926. gadā tur aizgāju praksē. Jānis Vīgants bija saglabājis visas tās pašas labās rakstura īpašības, kā to atcerējos no bērnības. Saprotams, pienotavas vadītāja darbs no viņa prasīja lielu atbildību un pašatdevi. Lai darbu veiktu godam, viņš bija ļoti prasīgs pret sevi un saviem padotajiem.

Tajā laikā Trikātas pienotava bija mācību pienotava, kurā sagatavoja nākamos pienotavas vadītājus. Pienotavā bija vieglāk strādāt ar patstāvīgiem kadriem, kur strādnieki bija jau apmācīti un viens otrs nostrādājis visu mūžu. Neskatoties uz to, vadītājs Jānis Vīgants prata praktikantus mobilizēt darbā un ražot tikai augstākās kvalitātes produkciju. Katru gadu Trikātas pienotava tika godalgota un viņš savā darbības laikā ieguva vairākas balvas un medaļas. Bez gadskārtējām godalgām ieguva arī Trikātas piensaimnieku sabiedrībai ceļojošo kausu. Tas bija garš darba un grūts cīņas ceļš. Ceļojošo kausu pienotavas īpašumā piešķīra, ja trīs gadus bez pārtraukuma ražoja vislabāko eksportsviestu. Vērā ņēma arī sviesta apskatēs un sviesta izturības pārbaudēs iegūtos vidējos kvalitātes novērtējuma punktus. Citas pienotavas ceļojošo kausu savā īpašumā neieguva, jo 1940. gadā šo sacensību pārtrauca.

Trikātas pienotavā toreiz nebija priekšzīmīgu telpu un iekārtu. Tāpat jācīnās bija ar dzelžaino ūdeni – atdzelžotāja aparāta nebija. Vīganta vadībā sameklējām upē vai ezerā attiecīgu sēri (raupjas smiltis), rūpīgi izkarsējām tvaikā un iebērām no marles sagatavotos maisiņos, caur kuriem filtrējām sviesta skalojamo ūdeni. Līdzīgu grūtību bija daudz. Kā izskaidrot Trikātas pienotavas panākumus? Domāju, ka pats galvenais bija Jāņa Vīganta darba mīlestība, neatlaidība. No piena pieņemšanas līdz gatavai produkcijai viņš arvien bija pienotavā, no rītiem darbā bija pirmais un vakarā pēdējais atstāja darba telpas.

Parasti Vīgants daudz nerunāja: paskaidrojumi bija pārdomāti, noteikti un saprotami. Ikdienas viņš pārbaudīja telpu, trauku un iekārtu tīrību un kārtību. Ja atrada ko paviršāk paveiktu nerunāja nemaz – paņēma suku, slotu vai lupatu un pats padarīja kā pienākas. Tādu kaunu otrreiz neviens vairs negribēja piedzīvot. Pēc šādas vadītāja rīcības “aklie” palika redzīgi un slinkie atguva darba prieku.

Jāni Vīgantu kā krietnu, izcilu pienotavas vadītāju un saprotošu cilvēku ar labu vārdu piemin un ar dziļu cieņu atceras visi, kas pie viņa Trikātas pienotavā mācījās piensaimniecības darbu.”

Tekstu un foto no avotiem sagatavoja:

Trikātas pagasta novadpētniece Inga Boškina