Arhitektam, Rīgas nekustamo īpašumu valdes ēku daļas vadītājam Paulim Alfrēdam Balodim – 120

Paulis Balodis Hermine Spainis

24. oktobrī (pēc vecā stila 11. oktobrī) arhitektam, Rīgas nekustamo īpašumu valdes ēku daļas vadītājam Paulim Alfrēdam Balodim – 120. Pauls Alfrēds Balodis saistīts ar divu ievērojamu trikātiešu ģimenēm – Baložu un Ķepīšu. Paula Baloža tēvs un Jāņa Baloža tēvs bija brālēni, savukārt Paula Baloža māte un Jāņa Ķepīša tēvs bija māsīca un brālēns. Paulis Alfrēds Balodis dzimis 1898. gadā Trikātas pagasta Bānūžos, piecu bērnu ģimenē. Tēvs Jānis Balodis (1853-1925) – tirgotājs, māte Emma (1869-1958, dz. Ķepīte).

Paulis beidzis Rīgas pilsētas reālskolu, Latvijas kara skolu (1920) un Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti (1931). Piedalījies brīvības cīņās, bija Studentu rotas karavīrs. 1921. gadā atvaļināts virsnieks. No 1931. līdz 1940. gadam bijis Rīgas Nekustamo īpašumu ēku nodaļas vadītājs. Izstrādājis Blīdenes un Seces pamatskolu jaunbūves projektus. 1944. gadā Baložu ģimene dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. 1949. gadā ģimene emigrē uz ASV, kur Paulis Balodis strādāja lielā arhitektūras birojā un projektēja skolas. Miris Bronskā, ASV 1987. gada jūlijā.

Apbalvojumi: Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme.

Precējies 1934. gadā ar modes mākslinieci Hermīni Spaini (1905-1966, ASV), meitas Gita Padega (1934), Inta Mortensena (1942).

Par vecāku satikšanos un kopdzīvi savās atmiņās raksta Pauļa Baloža meita Gita Balodis Padegs:

“Ar savu sievu – modes mākslinieci Hermīnu Spainis – Paulis Balodis iepazinās Secē, kur abi savas brīvdienas vadīja kaimiņos esošās mājās. Paulis savas jaunības dienas pavadīja mātes (tēvs nomira agri) lauku mājās Šteinfeldes muižā (vēlāk – Lauri), rīkojot daudz saietu saviem Rīgas draugiem un kolēģiem.  Hermīne atpūtu meklēja savas māsīcas mājās “Dailēs”, kas bija tiešie kaimiņi Šteinfeldei. Viņi apprecējās 1934. gada sākumā. Sākās pilnvērtīga un skaista dzīve, laimīga laulība, bērni, ceļojumi un pilnveidotas abu karjeras. Meita Gita piedzima 1934. gadā, bet meita Inta – 1942. gadā. Notika pārcelšanās uz Antonijas ielu 7, kur “vienmēr spīdēja saule”, jo ēkai iepretī bija Andreja Pumpura iela, nevis māja.

Skaisto gadu bija maz. Līdz ar sarkanās armijas ienākšanu Latvijā, dzīvoklī tika izvietotas krievu virsnieku ģimenes, atstājot Baložu ģimenei maz telpas. Vācu laikā dzīvoklis atbrīvojās, bet  apstākļi kļuva aizvien trauksmaināki – Baloži apzinājās, ka šīs mājas un šī dzīve ir jāatstāj. Hermīnes māsīcas – “Daiļu” saimnieces – stingri mudināta, Baložu ģimene ar Hermīnes 66 gadus veco māti preču vilcienā atstāja Rīgu 1944. gada 23. septembrī.

Ģimene devās pēc iespējas tālāk no sarkanās armijas ielenkuma, apmetās Vācijas dienvidos – Memmingenā. Ātri vien Paulis dabūja darbu vācu arhitektu firmā, un Hermīne šuva vācu dāmām. Palīdzēja tas, ka visa ģimene runāja labā vācu valodā.  Memmingenā bija vācu armijas lidosta, kas pēc kara kļuva par latviešu DP nometni, bet kara laikā tā cieta no daudziem uzlidojumiem. Lai arī sākumā nometnes attīstību Baložu ģimene apsveica ar sajūsmu, drīz vien piecu cilvēku sadzīve ļoti mazā telpā kļuva par grūtu.  Ar kādas klientes pazīšanos ģimene pārcēlās uz DP nometni Sillenbuhā pie Štutgartes, Vācijas dienvidos.  Šajā nometnē nebija lielu kazarmu, tā sastāvēja no mazām privātmājām. Lai gan katrā mājā bija novietotas vairākas ģimenes, tā tomēr skaitījās luksusa nometne.  Baložiem bija viena paliela istaba ar franču balkonu uz dārzu un ar gaitenīti, kurā iekārtojās Hermīnes māte.

1949. gada 23. martā, atkal Hermīnes klientes sponsorēta, Baložu ģimene ieradās Ņujorkā.  Sponsori bija Herberts un Ziedone Tauriņi, kuri nodeva savu piejūras māju imigrantu rīcībā. Šajā jaukajā jūrmalā Baloži bija īsu laiku, tad Paulis dabūja darbu pazīstamā Ņujorkas arhitektu firmā “Skidmore, Owings and Merrill”, bet tur varēja strādāt tikai par zīmētāju, jo viņam nebija ASV arhitekta tiesību. Ģimene pārcēlās pati uz savu dzīvokli, arī atbalstīja un izsauca no DP nometnes Vācijā Hermīnes māsīcu, “Dailu“ saimnieci, ar vīru. Hermīne pieņēma gadījuma darbus, darināja amerikāņu sabiedrības dāmām vakartērpus, kuras savukārt ar Hermīni iepazīstināja šo dāmu kalpones, viņas bijušās klientes. Pamazām dzīvokli Ņujorkā iekārtoja līdzīgi dzīvoklim Rīgā – ar lieliem spoguļiem un antīkām mēbelēm.”

Informāciju un fotogrāfiju no novadpētniecības materiāliem sagatavoja:

Trikātas pagasta novadpētniece Inga Boškina