Ērikas Klaperes piemiņai

Cilvēka mūžs ir kā dziesma

Tā paceļ mūs gaisā,

Bet reizēm arī zemē grūž.

Šim mūžam aizejot,

Mēs gribam skanēt kopā,

Tomēr zvaigznes

Šo dziesmu paņem sev.

Mums paliek asaru pērles

Un melodija,

Kas skanēs mūsos vienmēr.

       /Z.Muižniece/

erika klapere.JPG

ĒRIKA KLAPERE

24.03.1932.-23.01.2018.

2018.gada 23. janvārī no mums šķīrās Ērika Klapere.

Ērika bija kā dziesma, reizēm klusa, bet reizēm tā uzbrāzmoja kā vējš, aizraujot līdzi ikvienu. Tā katrs, kas dzīvoja un strādāja līdzās Ērikai, tika ierauts tajā trauksmainajā, piedzīvojumiem bagātajā dzīvē, bez kuras Ērikas Klaperes mūžs nav iedomājams.

Kauguru pagasta dzīvē Ērikas vārds ierakstīts lieliem burtiem. 60 – tajos gados sākās Ērikas Klaperes darba gaitas kā Kauguru pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājai. Viņa bija zinoša, darbā prasīga, bet vienmēr iejūtīga, izpalīdzīga, saprotoša. Šo savu lielo atdevi darbam kā nevīstošu ziedu viņa iedēstījusi ne viena vien kaugurieša sirdī. Viņa nebaidījās ne no viena darba. Ar grābekli rokās, aizraujot arī citus, viņa piedalījās teritorijas sakopšanas talkās.

Otra lielā viņas mūža mīlestība bija deja. Ilgus gadus viņa vadīja Kauguru pagasta jauniešu un vidējās paaudzes deju kolektīvus, mācīja dejas soļus arī J.Endzelīna Kauguru pamatskolas bērniem. Kopā izdejoti daudzi Dziesmu un deju svētku koncerti, kuplināti pagasta pasākumi un dejots kopā ar kaimiņu republiku dejotājiem.

Vēl viena liela mīlestība – ziedi. Tie rotāja pagastmājas priekšu un krāšņi ziedēja piemājas dārzā.

Aizvadot Ēriku pa zvaigžņu taku, mēs tikai tad izjūtam, cik viņa bija svarīga, neaizstājama katra kaugurieša dzīvē.

Aiz loga laiks kausē sniegu, bet liekas, ka laiks raud kopā ar mums, zaudējot lielu cilvēku savā garā, kas dzīvojis, mīlējis, atdevis sevi visu darbam un cilvēkiem. Bet sirdī palikušas skumjas…

Bijušie kolēģi un dejotāji