Nezināmais rakstnieks un dzejnieks – Jānis Ķelpe

Janis Kelpe

Kas stādījis bērzu birzi pie „Lejasjēņiem”, kas uzrakstījis stāstu „Minjona”, kas publicējies neskaitāmos Latvijas laikrakstos, kas kolhoza laikā strādājis par klētnieku, vēlāk par akmeņkali?

Vecie trikātieši viņu sauca vienā vārdā – Puskungs, bet īstenībā viņš ir Jānis Ķelpe.

Mēs, trikātieši, esam viņu aizmirsuši, pat neuzzinādami, cik liels ir bijis viņa talants.

Biogrāfija (mazs virsraksts)

Pirms 110 gadiem – 1908. gada 23. janvārī (pēc vecā stila 10. janvārī) Trikātas pagasta „Lejasjēņos” Mārča Ķelpes (1869-?) – mazturīga saimnieka un viņa sievas Emmas Vilhelmīnes (dz. Rozenberga, 1873-?) ģimenē piedzimst dēls Jānis. Par to liecina ieraksts Trikātas draudzes grāmatā. Pavisam ģimenē ir četri bērni: meita Elfrīda Anna (1895. 30. V – ?), kura agri mirusi, Emīls (1896. 27. XI – ?), Roberts (1902. (12.) 25. VI – ?, iekšlietu ministrijas drošības policijas departamenta kriminālās policijas pārvaldes inspektors Rīgā) un Jānis.

Jau septiņu gadu vecumā Jānis dodas ganu gaitās, vispirms kā cūku, vēlāk kā govju gans. Ganos viņš iet piecas vasaras, bet ziemās apmeklē Trikātas draudzes skolu, kas atrodas netālu no „Lejasjēņiem”, tagadējās „Tauriņu” mājās. Šī skola ir pašlaik esošas Trikātas pamatskolas priekštece. Pēc draudzes skolas beigšanas (ap 1922. gadu) trikātietis izglītību turpina Valmieras reālskolā. 1923. gadā iespiež pirmo Jāņa Ķelpes dzejoli Valkā iznākošajā laikrakstā „Ziemeļlatvija”.

Pēc reālskolas beigšanas 1927. gadā Jānis Ķelpe dodas uz Rīgu un tur beidz vidusskolu, kā arī veikalvežu-grāmatvežu kursus. Kādu laiku viņš strādā par kooperācijas instruktoru savienībā „Konsums”, paralēli darbodamies dažādos laikrakstos. Cieša sadarbība šinī laikā Jānim Ķelpem ir arī ar Aleksandu Čaku, viņi kopā darbojas mākslinieku biedrībā „Zaļās Vārnas”.

Seko obligātais kara dienests toreizējā Sakaru bataljonā. Pēc tā beigšanas 1930. gadā Jānis Ķelpe strādā par ekspedīcijas strādnieku VEF-ā, turpinādams darboties žurnālistikā, piemēram, laikrakstos „Jaunākās Ziņas”, „Latvijas Kareivis” u.c. 1931. gadā Jānis Ķelpe publicē stāstu Minjona un dzejas krājumu Rietu atbalsis. No 1932. gada viņš strādā toreizējā Kara arsenālā pie rokrakstu darbiem, vēlāk par krāsu un degvielas noliktavas pārzini. Šajā pašā gadā iznāk stāstu krājums Skumjie ceļinieki, 1933. gadā tiek izdotas Jāņa Ķelpes divas grāmatas stāsti un miniatūras Ēnas padebešos un romāns Tevi aicinu. Bet 16. septembrī Jānis Ķelpe noslēdz laulību ar Martu Grimmu. Rakstnieks esot ļoti cīnījies, lai iegūtu Martas mīlestību.

Arī vēlāk: slēpis vēstules no sievas, kuras viņai sūtījis kāds itālis, kas viņas dēļ iemācījies pat latviešu valodu. Stāsta, ka pēc Martas Grimmas Jānis Ķelpe braucis pat uz Franciju.

Gadu pēc kāzām, proti, 1934. gadā Ķelpju pārim piedzimst meita Viola, kura vēlāk pārtop par Violetu, jo pases izsniedzēji kļūdās. Radinieki un draugi viņu sauc par Aiju, daudzi domā, ka tas ir viņas īstais vārds. Iesauka radusies bērnībā, šūpojot šūpulīti. Violai ir māsa – Līvija Endzelīna, Martas Grimmas un Jāņa Endzelīna meita, vēlāk pazīstama māksliniece.

1934. gadā Jānim Ķelpem iznāk biogrāfiju krājums Latvju jaunās rakstniecības vēsture, bet 1935. gadā Ķelpju ģimenē ienāk vēl viena atvasīte – dēls Rolands Arvīds. Jānis Ķelpe bērniem maz pievērš uzmanību, vairāk – literatūrai, un šajā gadā izdod stāstu grāmatu Noreibums. Rīgā Ķelpju ģimene bieži maina dzīves vietu, viņi dzīvo gan Mazajā Altonovas ielā, gan Elizabetes, gan Olīvu, gan Stabu u.c. ielās, un, lai cik mazs būtu dzīvoklītis, „viņam ir atsevišķa istaba, kurā bērni tāpat vien nemaz nedrīkstēja ieiet”. Tā atmiņās par tēvu stāsta meita Viola.

1937. gadā izdod skatu lugu 3 cēlienos Viena vasara, bet 1938. gadā – studiju Jānis Veselis. Jānis Ķelpe sāk sūtīt uzaicinājumu rakstniekiem, kādus vien viņš pazīst, lai iegūtu īsas biogrāfiskas ziņas. Atbildes vēstules sūta daudzi, piemēram, Herberts Dorbe, Žanis Unams, Zinaīda Lazda, Alfrēds Dziļums, Aspazija, Andrejs Eglītis, Jūlijs Lācis, Ēriks Ādamsons un citi. Tā 1939. gadā iznāk Latvju rakstniecības vēsture I daļa, vairāk nepagūst, jo tuvojas 1940. gads.

1939. gada augustā ģimene papildinās ar vēl vienu bērnu – dēlu Jāni, bet pēc gada, 1940. gada septembrī piedzimst meita Ināra. Tad iznāk arī pēdējā Jāņa Ķelpes grāmata Pēteris Ērmanis.

Klāt ir 1940. gads, un Latvijā ienāk Padomju Savienības karaspēks. Jānis Ķelpe no Rīgas kopā ar ģimeni grib doties uz dzimto novadu Trikātu, taču sieva ir pret to, jo viņai kā skolotājai tur nebūšot darba, un viņa, lai arī laukos dzimusi, tomēr laukiem neesot radīta. Martas Grimmas un Jāņa Ķelpes ceļi šķiras. Sieva ar bērniem pārceļas uz dzīvi Rūjienā, bet Jānis Ķelpe atgriežas tēva mājās Trikātā. Tēvam ir divas mājas – „Lejasjēņi” un „Mazjēņi”. „Mazjēņi” tiek Jānim.

1942. gadā darba gaitas Ķelpes vecāku mājās sāk 1907. gada 27. martā dzimusī Olga Bemberis. Viņa nāk no Burtnieku pagasta „Sileņu” mājām. Viņas pirmo vīru mobilizē vācu armijā, tur viņš pazūd bez vēsts. Par saimniekiem viņa domā, ka tos „uz Sibīriju neaizved tāpēc, ka ļoti labi bijuši pret kalpiem, ja saimniekus vestu projām, kalpi solījušies braukt līdzi,” stāstījusi Olga Ķelpe. 1948. gadā Olga Bemberis un Jānis Ķelpe Trikātas pagastmājā kādā naktī bez lieciniekiem apprecas.

No 1949. gada līdz 1950. gadam rakstnieks ir Trikātas tautas nama vadītājs. Tur darbojusies lauku kapela, kurā Ķelpe spēlējis vijoli. Viņš bijis arī Trikātas izpildu komitejas priekšsēdētāja vietas izpildītājs. Pēc tam 17 gadus strādājis par klētnieku kolhozā „Vāle”. 1967. gadā pārceļas uz dzīvi Cēsīs, kur apgūst akmeņkaļa amatu, arī pats sev izkala kapakmeni. 1971. gadā no Cēsīm pāriet dzīvot uz Valmieru, kur nopērk nelielu mājiņu Palejas ielā. Valmierā rakstnieks nodarbojas ar akmenskalšanu, taču rakstīšanu nepamet. „Tā bija viņa dzīves lielākā nepieciešamība un prieks – pēc pelēkajiem ikdienas darbiem nodoties savai iemīļotajai nodarbei,” stāsta meita Viola. 60.-70. gados Cēsu un Valmieras, kā arī republikas presē publicējis informāciju par kultūras un sadzīves jautājumiem, kultūrvēsturi un novadpētniecības rakstus.

1981. gada 3. septembrī Jāni Ķelpi smagi slimu ievieto Valmieras slimnīcā, bet 23. septembra vakarā rakstnieks aiziet mūžībā. Apglabāts Valmierā, Pilsētas kapos.

Nedaudz par sevi

publicēts 1936. gadā

Mani raduraksti, cik tas pašreiz zināms, sniedzas līdz 1812. gadam, kad Rīgai tuvojies Napoleona karaspēks. Šinī gadā piedzimis mans tēva tēva tēvs Jānis (Jahns), kas vēlāk kalpojis par pasta puisi Lenču pastā. Tad pat Jāņa tēvs dabūjis uzvārdu Ķelpe. Šādu uzvārdu ieteicis pasta komisārs, kas arī saucies par Ķelpi. Mans tēva tēvs Pēteris (Peters Kelpe) piedzimis 1835. gada 25. maijā Jaunvāles pagasta Savielēs (Neu Sackenhof Saweel), viņam māte Katscha. Tēva tēvs Pēteris bijis puisis, tad gabala puisis un rentnieks, līdz iepircis Lejasjēņu mājas (1882. gadā izgatavots pirkšanas plāns).

Vectēvs Pēteris (Pehters) Ķelpe dzīvojis Dutkas muižas Ķevētos (Dutkenshof Ķewetes), kad 1859. gada 21. jūnijā Trikātas baznīcā laulājies ar Mariju Runci (Marri Runz) no Dutkas muižas Vecbumburiem (Dutkenshof WezzBumbur). Jaunajā ģimenē 1860. gada 29. jūnijā Ķevētu mājās piedzimst vecākā meita Anna. 1865. gada 26. februārī Dutkas muižas Jēņos (Dutkenshof Jehnes) piedzimst Jānis (Jahnis), 1866. gada 21. aprīlī – Pēteris (Pehteris) un tēvs Mārcis (Mahrz), dzimis 1869. gada 16. janvārī Jēņos (Dutkenshof Jehnes), kur dzīvo vēl tagad [1936. g.].

Mana tēvamāte, meitas uzvārdā Marija Runcis (Marri Runz) dzimusi Trikātas pagasta Dzērvēs. Viņas brāļa Mārča dēls ir rakstnieks un tagadējais Jaunāko Ziņu redaktors Ernests Runcis-Arnis.

Mana māte Emma Vilhelmīne (dzim. Rozenbergs) piedzimusi 1873. gada 7. jūnijā Valmieras pagasta Bukas muižā kā muižas rentes kunga meita. Uzaugusi Cūkaušu mājās, no kurienes 1893. gada 5. decembrī aizprecēta uz Jēņiem.

Tāpat kā tēva, arī mana dzimtene ir Trikātas pagasta Lejasjēņi. Te esmu piedzimis 1908. gada 10. janvārī kā jaunākais dēls mūsu ģimenē.

Māju apkārtne ir īsti jauka: pretim aleja, vienā pusē ar mežu apaudzis kalns, otrā arī mežs ar apsūnojušu ezeru blakus. Netālu skaistie Gaujas sili, Trikātas baznīca un pilskalns, Abula un Lisas upes, Dutkas un Trikātas ezeri. Apmēram 200 metru nostāk Trikātas draudzes skola, kurā savā laikā mācījies tagadējais kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, arī ģenerālis Roberts Dambītis, ģenerālis Kārlis Gopers, vairākkārtējais iekšlietu un kara ministrs Eduards Laimiņš un daudzas citas Latvijā pazīstamas personas.

Bērnībā dabūju iet ganos, vēlākos gados arī lauku darbos. No Trikātas draudzes skolā pavadītā laika man atmiņā kā gaišs tēls uzglabājies skolas vadītājs Jēkabs Mūrnieks (miris 1926. gadā). Esmu viņam pateicīgs par daudzām vērtīgām dzīves atziņām. Viņš bija ne vien labs audzinātājs, bet arī cilvēku pazinējs un sapratējs.

Jēņu jaukā apkārtne man devusi spēcīgu dabas izjūtu. Šī izjūta cenšas izpausties arī visos manos literāros darbos, dažreiz aizēnodama pašu stāstījumu. Dažreiz veselas vasaras es klaiņāju pa lauku un mežu, dabas krāšņumā un zvaigžņu bezgalībā, sajuzdams Dieva tuvumu, mūžības vareno elpu. Skaistas ir arī baltās ziemas naktis. Jēņos atrazdamies es nevaru vakaru pavadīt mierīgi istabās, jo mani aicina laukā mežs un zvaigžņotā debess.

Literāros mēģinājumus iesāku, ja nemaldos, četrpadsmitajā dzīvības gadā. Tā bija jaunās sirds pirmā neapzinīgā mīla, klusas skumjas, kas man lika uzrakstīt pirmos dzejoļus. Par sistemātisku rakstnieka darbu toreiz nemaz nedomāju. Vēlāk tomēr iznāca savādāk: biežāk sāku atšķirt burtnīcas, kurās ierakstīju savas dzejas. Žēl, ka šīs burtnīcas kādreiz iznīcināju.

1923. gada 5. jūlijā laikrakstā „Brīvā Zeme” parādījās mans pirmais iespiestais darbs – kāda korespondence no Trikātas. Pirmajai sekoja citas. Manas korespondences un citus īsākus, ievadveidīgus rakstiņus, tāpat vairākas teikas, iespieda jaunatnes laikraksti: Jaunatnes Dzīve, Jaunatnes Druva, Pret Sauli. Pēdējā 1924. gadā iespiests mans pirmais dzejolis „Nakts”. Tā sākās mana apzinīgā literāriskā darbība, kuru biju iesācis neapzinīgi.

1927. gada rudenī iznāca mana pirmā grāmata – dzejoļi „Kad ziedoņa vēji šalc”. No tā pat gada februāra dzīvoju un strādāju Rīgā, sākumā kā žurnālists, vēlāk kara resorā.

Darbā un pārdomās paiet dienas. Pāri ikdienas reālībai ceļas sapņi, ticība cildenā uzvarai, griba strādāt arvien labāk un drošāk. Kad dvēsele sajūt nogurumu, tā meklē un arī atrod mieru dabas skaistumā un vientulībā.

Jānis Ķelpe laikabiedru atmiņās

Kad Trikātā kādam jautāts par Jāni Ķelpi, tas brīnījies; „Kas tas tāds?” Pēc brīža gan atskanējis: „Ak, tas jau Puskungs! Tā jau uzreiz vajadzēja teikt.” Izrādās, ka dzimtajā novadā viņu saukuši par Puskungu. Par iesaukas izcelšanos ir vairākas versijas.

Kārlis Draulis par „Puskunga” izcelšanos saka, ka no Jāņa Ķelpes nav sanācis ne saimnieks, ne rakstnieks, nu tāds Puskungs. Savukārt Valdis Šerikovs – Jāņa Ķelpes znots, saka, ka vecākais brālis bijis smukāks par Jāni, tāpēc Emīls saukts par Kungu, bet Jānis par Puskungu. Jāņa Ķelpes darbabiedrs Arvīds Krūze savu versiju pamato ar to, ka iesauka iegūta tāpēc, ka Emīls beidzis visu draudzesskolas kursu, bet Jānis tikai pusi. Versijas ir daudzas un dažādas, bet kura īstā, to grūti pateikt.

Satiekoties ar draugiem Jānis Ķelpe par rakstīšanu neesot runājis. Drauļu Kārlis saka, ka „viņš mīlējis arī iedzert, un tad nu runājamais vaļā, stāstījis daudzko, bet par sevi nemaz.” Arvīds Krūze, kurš laikā, kad Jānis Ķelpe bija klētnieks, bija viņa šoferis un labākais draugs, stāsta, ka Puskunga tuvumā nekad nav juties vientuļš un ar garlaicību nav mocījies, viņš savu stāstījumu veidojis humorīgu, un, kad kādreiz Arvim bijis jābrauc kopā ar klētnieku uz Rīgu, ceļš bijis ļoti īss, jo visu laiku Ķelpe kaut ko stāstījis, „kā jau rakstnieks”.

Lielākais netikums Pilskungan bijis smēķēšana. Viņam nemaz nav vajadzējis lietot sērkociņus, jo uz vēl kvēlošās pīpes licis jaunu. Runājot nav ņēmis pīpi no mutes ārā, tā „staigājusi” pa muti no vienas puses uz otru. Kā cilvēks nekad nav bijis saīdzis un dusmīgs, dažkārt no rītiem, kad nācis uz darbu, „labrīt” vietā citiem bija jāsaņem kāda humorīga frāze. Arvīds Krūze kopā ar Jāni Ķelpi nostrādāja septiņpadsmit gadus, bieži bijis rakstnieka mājās. Jānis rādījis Arvim savas grāmatas un mazo rakstāmmašīnu. Rakstnieks taisījis no maziem dēlīšiem kartupeļu kastes, vēl ilgi Arvim mājās bijušas kādas 20 Jāņa Ķelpes taisītās kastes.

Kā jau draugs, Arvis 20. gs. 70. gados palīdzējis Jānim un viņa sievai pārcelties uz dzīvi Cēsīs.

Purgaļu Zelmiņa atceras, ka Puskungs bijis „traks uz meitām”, rakstījis viņai vēstules un braucis ciemos no Rīgas. Kad dzīvojis Rīgā, bijis šarmants, bet, kad atnācis dzīvot uz laukiem, palicis kā „lauku pāķis”.

Jānim Ķelpem bijis motocikls, ko saukuši par „govi”, ar to braucis tik lēni, ka kājnieki garām pagājuši.

Bijusī kolhoza grāmatvede Lauma Ielīte stāsta, ka Ķelpe bijis īpatnis, bet labā nozīmē, nesis viņai uz kantori lasīt grāmatas. Par motociklu viņa atceras, ka Jānis Ķelpe krājis naudu govij, bet no Jāņa Āķera nopircis motociklu, tāpēc to sākuši saukt par „govi”. Bieži esot teikts: „Re, kur Puskungs brauc ar „govi”!”

Raitis Eberhards saka, ka Jānis Ķelpe uzvedies īpatnēji, kompānijā it kā neko neesot teicis, bet kad „spļāvis ārā”, tad pa īstam.

Vetfeldšers Jānis Ulmanis atceras, ka Puskungs vienmēr visu pierakstījis un licis kabatas grāmatiņā, bet beigās to lapu sanācis tik daudz, ka tāpat viss aizmirsies. Stāsta arī, ka birzīte, kas aug pie „Lejasjēņiem”, ir Jāņa Ķelpes stādīta. Vienreiz bijis tā: Puskungam uzpūtusies govs, tāpēc atskrējis ar „moci” pie Ulmanīša pēc palīdzības. Viņš parasti braucis ar 1. vai 2. ātrumu, bet šoreiz aiz uztraukumu ielicis 3. ātrumā un – rudzos iekšā.

Znots Valdis Šerikovs stāsta, ka „Lejasjēņos” pāris reizes ieradusies policija meklēt Jāni Ķelpi, lai pārbaudītu vai viņš neraksta kaut ko pretvalstisku. Bet neko nav atraduši.

Meita Viola, kas strādājusi Rūjienā par krievu valodas skolotāju, atceras, ka tēvs mācījis viņai 4 gadu vecumā dejot valsi, un iemācījis arī. „Vispār viņam bija lielas pedagoga dotības.” Jāņa Endzelīna meita Līvija vēlāk stāstījusi, cik viegli, un ātri Jānis Ķelpe viņai iemācījis lasīt, rakstīt un rēķināt. Taču jaunākā meita Ināra, Rūjienā pazīstama gleznotāja, lai cik rūgti tas skanētu, atzīst, ka „tēvs ir tēvs un rakstnieks ir rakstnieks”.

Par bērzu birzīm pie „Jēņu” mājām Viola paskaidro, ka Palkaiņu ezera pusē birzi stādījis tēvs, bet otrā pusē mājai, Jēņu kalna pusē, stādījuši vecaistēvs un tēva brālis Emīls. Laikrakstā „Tālavietis” 1943. gada 2. decembra numurā pieminēts, ka par bērzu stādīšanu savulaik Kārlis Ulmanis vecotēvu apbalvojis ar 100 latiem.

Augumā tēvs bijis garš, meita Viola un dēls Jānis ir līdzīgi Jānim Ķelpem, bet Marta Grimma bijusi vīram tikai līdz pleciem. Viola atceras, ka tēvs ļoti baidījies no divām lietām: no kara un pērkona, negaisa laikā bijis bāls no bailēm.

Jāņa Ķelpes atraitnes Olgas Ķelpes kaimiņiene Ruta Stankēviča atceras, ka no rītiem, jau ap pulksten četriem, dzirdējusi, ka „vecais Ķelpītis kaļ”. Tad jau viņš bijis „sakumpušu muguriņu”.

Jānis Ķelpe ir bijis sabiedrisks cilvēks, runīgs, jautrs un interesants. Mazāk piemērots ģimenes dzīvei, jo bērnus ne visai mīlējis. Darbā bijis precīzs, kārtīgs un uzmanīgs. Neviens taču galu galā nav pilnība.

„Arī cilvēks nevar būt pilnīgs un mūžīgs, jo mūžība ir pilnība – Dievs”. (Lapkritī)

„Dabas likumi ir nemainīgi. Plaukšanai seko novīšana, nāvei dzīvība. Kas šodien sadrūp, tas rītu var pacelties jaunā spožumā un spēkā, lai apliecinātu mūžības esamību. Arī cilvēks ir daļa no mūžības. Viņš pats iznīkst, bet paliek viņa domas; roze aizpeld pa straumi, bet tās smarža vēl ilgi lidinās gaisos.” (Lapkritī)

Jāņa Ķelpes grāmatas:

Ēnas padebešos: Stāsti un miniatūras, 1933.

Izkurtējusi rakstniecība: Literāriskas pārdomas, 1933.

Jānis Veselis: Studija, 1938.

Kad ziedoņa vēji šalc: Dzeja,1927.

Latviešu rakstniecības vēsture: I daļa. Autobiogrāfijas un apskati, 1939.

Latvju jaunās rakstniecības vēsture: Autobiogrāfijas un apskati, 1934.

Minjona: Romāns, 1931.

Noreibums: Stāsti, 1935.

Pēteris Ērmanis: Studija, 1940.

Rietu atbalsis: Dzeja, 1931.

Sieviete lavju rakstniecībā: Autobiogrāfijas un apskati, 1936.

Skumjie ceļinieki: Stāsti, 1932.

Tevi aicinu: Romāns,1933.

Viena vasara: Luga, 1937.

Materiālu sagatavoja novadpētniece Inga Boškina

Jānis Ķelpe

Trikāta

Trauc rāmi Abula starp zaļo krastu skaujām,

Tai apkārt tīrumi un pļavu vaiņags josts.

Te pils no senlaikiem vēl snauž uz augstas kraujas,

Ir mitis svētīgums, gan iznīcības posts.

Drūp mūri pamazām. Aug pāri koku zaļums.

Kā samta segu zāli sakuplojam redz.

Vien rītos sadzirdams te putnu kora skaļums

Un dienās saule krāsas liesmojošas dedz.

Skats tālāk veras. Ezers mierīgs atviz priekšā.

Tur tīksmi spoguļojas dievanams un sils.

Dun aicinājot zvans, sauc ļaudis lūgsmei iekšā.

Pār laukiem svētot nolīkst debessnojums zils.

No tālēm Jēņakalns šurp skatās zaļš un vērīgs,

Vēl tālāk – mežu loks viz tumši, zilgmē tīts,

Kā zaļos viļņos grimis kapu bērzājs sērīgs –

Ikvienu sveic. Ik maijs te ziedos sagaidīts.

Ai, Trikāta, tu pilna daiļuma un rosmes,

Tev zemes auglība un laužu tikums dots!

Ne taviem vīriem spēka trūkst, ne cīņas drosmes,

No pagātnes tavs ceļš deg slavas vaiņagots.

Smiltene

Te plūstot Abula met lokus plašus,

Šalc klusi, varoņdienu teiksmas teic.

Veļ ūdeņus pa oļiem lejup ašus

Un garām pakalniem un parkiem steidz.

Zib saule ūdeņos, snauž pilskalns sirmais,

Vēl lejā dzirnavas kā senāk maļ.

Tak mainījies viss: pēdējais un pirmais,

Pats cilvēks – darītājs, pats – laimi kaļ.

Kur drupas bij, nu jaunas ēkas slienas.

Nakts gaisusi, nāk jauns un skaidrots rīts.

Viss vecais skarbs kā migla projām veļas,

Ar jaunu rosību viss piepildīts.