Kartupeļu selekcionāram Pēterim Knapem – 145

KnapePeteris

Vecvāles ceļa malā ir kupls koku puduris. Kādreiz šeit atradās mājas, kurās visu savu darba mūžu nodzīvoja izcilais selekcionārs Pēteris Teofīls Knape. Līdz mūsdienām nav saglabājusies neviena ēka. Zem šiem kokiem vecajā, tagad jau aizaugušajā dārzā 48 gadus Pēteris Knape gāja savas ikdienas darba gaitās.

Pēteris Knape – viens no kartupeļus selekcijas pamatlicējiem Latvijā, agronoms, dzimis Plāņu pagasta “Knapēs” 1872. gada 27. decembrī (pēc vecā stila 14. decembrī), kā jaunākais trīs bērnu ģimenē.

Vecāki – tēvs Dāvids un māte Marija (dz. Jozus) ar bērniem drīz vien pārceļas uz Vecvāli, kur rentē ienesīgu muižas saimniecību, dzīvo pārticīgi, tāpēc arī Pēterim var dot labu izglītību. Zēns ir sīks augumā, ļoti mīl lasīt grāmatas, tāpēc tēvs, pats būdams slaids, spēcīgs vīrs, spriež, ka no jaunākā dēla tāpat saimniecībā nekāds krietnais palīgs nesanāks, lai jau mācās augstās skolās. Tēvam labi palīgi būs vecākais dēls Eduards un meita Leontīne, kurai jau no mazā dienām jāņem saimniecības groži savās rokās, jo māte ir stipri slimīga.

Apmeklējis Trikātas draudzes skolu, mācījies pie skolotāja Pētera Apiņa. Beidzis Rīgas klasisko ģimnāziju (1891), mācījies Cimzes skolotāju seminārā Valkā (1892), bet pēc tam studē Tērbatas universitātē teoloģiju (1893-1896). Lai gan dievbijīgie vecāki pieliek visas pūles, lai savu dēlu ieraudzītu mācītāja talārā, tomēr viņu cerības nepiepildās. Pēteri jau sen moka šaubas par izvēlētā ceļa pareizību, viņu interesē dabas zinātnes. Beidzot viņš sadūšojas un 1896. gadā pēc Lieldienu ceremonijas vecākiem atklāti pasaka savus uzskatus.

Pēteris Knape sāk strādāt par mājskolotāju gan Latvijā, gan Igaunijā, lai sagādātu līdzekļus dabas zinātņu studijām. Līdztekus viņš pašmācības ceļā apgūst vairākas svešvalodas, lasa visu pieejamo literatūru dabas zinātņu jomā.

1907. gadā Pēteris Knape iestājas Sorbonnas universitātē Francijā, kur studē dabas zinātnes un selekciju. Parīzē viņš satiekas ar pasaulslaveno zinātnieci Evu Kirī (1867-1934).

1913. gadā Pēteris Knape atgriežas Latvijā un sāk strādāt kartupeļu selekcijā tēva rentētajā Vecvālē. Viņš sarakstās ar visas pasaules ievērojamākajiem kartupeļu selekcionāriem. Spilgti Pētera Knapes personību raksturo fakts, ka viņš apguvis vienpadsmit svešvalodas, tajā skaitā arī spāņu, lai ērtāk varētu sarakstīties ar Dienvidamerikas kartupeļu selekcionāriem. Svešvalodu apgūšanai viņš izmantojis katru brīvāku brīdi, bet jau minēto spāņu valodu iemācījies būdams slims.

Pēterim Knapem Jaunvāles pasta nodaļā pienāca vēstules un pakas ar žurnāliem, grāmatām, kartupeļu bumbuļiem no visām pasaules malām. Viņš pirmais Latvijā krusto kultūras kartupeļu šķirnes ar savvaļas kartupeļu sugām, kuras aug Andu kalnos Dienvidamerikā. 1928. gadā iegūst pirmo hibrīdu Solanum demissum, kuru nosauc par ‘Kalibān’. Turpmākajā selekcijas darbā Pēteris Knape izveido vairākus simtus kartupeļu hibrīdu, kas ir izturīgi pret lakstu puvi un vīrusslimībām. Šos hibrīdus viņš izmantoja tālākai krustošanai, tos izmantoja vēl ilgi arī selekcijas stacijās ne vien mūsu zemē, bet arī ārzemēs jaunu kartupeļu šķirņu veidošanai.

Pa šiem gadiem Vecvālē notikušas lielas izmaiņas. Māte un tēvs aizgājuši aizsaulē, atstādami saimniecību Pētera un Leontīnes rokās. Eduards, cerētais tēva darba turpinātājs, iekritis dzirnavu lūkā, zaudējis veselību, pasauli var vērot tikai pa istabas logu… Toties Leontīnei aug dēls Viktors, tiesa gan bez tēva un Pēteris Knape ņem māsas dēlu savā aizbildnībā, to izskolo. Zēns pieķeras onkulim ar visu sirdi, kļūst viņa domu biedrs, palīgs un tuvākais cilvēks (Pēteris Knape savu ģimeni nenodibina).

Darbs dzen darbu: pirmajā gadā puķu podos iesēj kartupeļu sēkliņas, otrajā gadā stādiņi jau aug kastītēs verandā, tikai trešajā gadā tie pārceļas tīrumā. Katram stādiņam mietiņš ar etiķeti – precīzu pierakstu, visi reģistrēti īpašā žurnālā, par katru tiek pierakstīti sīki novērojumi. To visu Pēterim palīdz Viktors.

Rudenī, kad kartupeļi jānovāc, jāsašķiro, Pēteris lūdz palīgā kaimiņu bērnus. Tie ierodas labprāt, jo zina, ka pēc darba Pēteronkulis katram iedos līdzi pa saujai dažādus kartupeļus ar pamācību, kā tos pareizi uzglabāt līdz pavasarim, kā iestādīt un kopt. Viņš nav skops – dod kaimiņiem gan jaunās kartupeļu šķirnes, gan ciemos iedams, aiznes pa plūmju, ķiršu vai ābeļu stādiņam. Tēva stādītais dārzs ir rūpīgi apkopts, papildināts ar paša potējumiem. Kartupeļi pa ziemu glabājas lielā mūra pagrabā ar daudziem nodalījumiem – katram hibrīdam savs.

Pēteris Knape labi saprotas ar savu audžudēlu Viktoru ne tikai darbā vien. Viktors ir dzīvespriecīgs, sabiedrisks; vecās mājas lielajā zālē bieži pulcējas apkārtnes jaunieši, lai kopīgi muzicētu. Viņu vidū ļoti labi jutās arī Pēteris, lai gan ir jau krietnos gados.

Pēteris Knape pats labprātīgi uzņēmies lielu sabiedriskā darba slodzi. Viņš 1926. gadā noorganizē Trikātā Izglītības biedrību “Tālava”, ilgs gadus pats to vada; rosīgi darbojas patērētāju biedrības, kā arī tirdzniecības un rūpniecības biedrības valdē. Tiklīdz 1949. gadā nodibinājās kolhozs Pēteris Knape kļūst par kultūras nama un Mičurina vārdā nosauktās laboratorijas vadītāju. Tas apliecina, ka viņš bijis vispusīga, interesanta personība, spējīgs organizators, lielisks runātājs. Tiesa, savā laikā viņš pārsteidzis sabiedrību ar savu nevērību pret savu ārējo izskatu – ģērbies ļoti vienkārši, kājās bijuši parastie “šektu” zābaki un, ja arī bijušas kurpes, tad nereti aukliņas bijušas neaizsietas… Taču cilvēkus nekad nav šķirojis, nekad nav parādījis savu pārākumu. Katram, kurš vēlējies, sniedzis ne tikai padomu, bet arī praktisku palīdzību.

Pēc Pētera Knapes nāves 1960. gada 6. septembrī Viktors Knape ar visiem selekcijas materiāliem pārcēlās uz Priekuļu selekcijas staciju, kur Viļa Gaujera vadībā turpināja strādāt kartupeļu selekcijā.

Pēteris Knape apglabāts Trikātas vecajos kapos.

Informāciju sagatavoja:

Trikātas pagasta novadpētniece Inga Boškina