Mūža skanīgie reģistri. Profesoram, ērģelniekam Nikolajam Jūlijam Vanadziņam - 125

VanadzinsNikolajs

11. decembrī aprit 125 gadi, kopš dzimis profesors, ērģelnieks Nikolajs Jūlijs Vanadziņš.

Nikolaja Vanadziņa dzīve ir kā latviešu ērģeļu atskaņotājmākslas attīstības konspektīvs atstāsts. Viņa ceļi krustojušies ar vairāku paaudžu ērģelniekiem, viņš bijis latviešu ērģeļmākslas gaitas tiešs aculiecinieks un līdzveidotājs. Vija Briede-Bulāvinova par Nikolaju Vanadziņu raksta: “Profesors Nikolajs Vanadziņš ir viens no spilgtākajām un reizē arī savdabīgākajām personībām latviešu mūzikā. Viņa bagātajā mūžā iegaismojas trīs cieši savstarpēji saistītas radošā darba šķautnes: ērģeļvirtuozs, pedagogs, administrators, kuras cita citu papildinājušas.”

 Nikolajs dzimis 1892. gadā Trikātas pagasta Ūdriņās mežsaimnieka Kārļa un viņa sievas Jūlijas (dz. Vāvere) piecu bērnu ģimenē.

Sasniedzot skolas vecumu, Nikolajs nonācis Rīgā un dabūjis dzirdēt Ādama Ores (1855-1927), Oskara Šepska (1850-1914), Pētera Paula Jozuus (1873-1937), kā arī citu tā laika ievērojamāko latviešu un vācu ērģelnieku spēli. Un kaut arī vēl doma par ērģelnieka ceļa izvēli nav dzimusi, zemapziņā nogulsnējas ērģeļu – šī varenā instrumenta – skaņu pasaules valdzinājums.

Kad deviņpadsmitgadīgais jauneklis praktiski bez līdzekļiem, bet ar stingru apņemšanos iestājies mūzikas templī, proti, konservatorijā, viņš nonācis Pēterburgā un kļuvis par Žaka Handšina (1886-1955) audzēkni. Nikolajs Vanadziņš turpinājis priekšgājēju iedibinātās tradīcijas – turējis godā latviešu ērģelnieku (Krievijas augstskolu studentu) spēju un centības labo slavu. Drīz Pēterburgas konservatorija iepazinusi Nikolaju Vanadziņu ne tikai kā mācekli, bet arī kā skolotāju. Kopš 1918. gada Nikolajs Vanadziņš bija Žaka Handšina asistents, bet no 1920. līdz 1922. gadam bijis pilntiesīgs pedagogs un ērģeļklases vadītājs.

Vēlākajos gados atceroties Pēterburgas laiku, profesora acis iemirdzējušās jauneklīgi: skaits, neaizmirstams laiciņš!

Jauni pienākumi, jauns paziņu loks ap Nikolaju Vanadziņu veidojies sākot ar 1922. gadu, kad Jāzeps Vītols (1863-1948) jauno mākslinieku aicinājis pārcelties uz Latviju. Latvijas patstāvības gados Nikolajs Vanadziņš strādājis par direktoru Daugavpils Tautas konservatorijā (1929-1956), dažus gadus vadījis Nacionālās operas darbu (1934-1936), bet kopš 1938. gada – ērģeļklasi Latvijas konservatorijā. Līdzās pedagoģiskajam un administratīvajam darbam vairāk vai mazāk intensīvi risinājusies arī Nikolaja Vanadziņa atskaņotājmākslinieka darbība.

Nikolajs Vanadziņš, būdams operas direktors, mācējis pierunāt Latvijā koncertēt ievērojamus māksliniekus, tostarp, operdziedātāju Fjodoru Šaļapinu (1873-1938), kura fotoattēls ar pašrocīgu veltījumu Nikolajam Vanadziņam glabājies ērģelnieka darbistabā pie sienas.

Profesors daudz koncertējis Maskavā, Ļeņingradā, un Latvijā. Viņa spēle bijusi aizrautīga, vitāla spēka pilna, tai raksturīga liela meistarība instrumenta reģistru lietošanā. Mīļākais Nikolaja Vanadziņa komponists bijis Johans Sebastians Bahs. “Bahs – tā ir mūsu dienišķā maizīte,” mācījis profesors. Arī Makss Rēgers (1873-1916), kuram uz 100 gadu jubileju veltīts autorvakars.

Kad 1955. gadā Maskavā notikusi latviešu mākslas dekāde un tās ietvaros arī ērģeļkoncerts, Nikolajam Vanadziņam blakus stājušies jau pirmie apdāvinātie ērģeļklases absolventi – Pēteris Sīpolnieks (1913-1984), Vija Vismane. Drīz pirmajiem pievienojušies citi studenti – Oļģerts Cintiņš (1935-1992), Jevgēņija Ļisicina (1942), Brigite Mieze (1939), Romualds Jermaks (1931). Jaunie mūziķi ceļamaizei līdzi ir paņēmuši cieņu pret ērģelēm un mīlestību uz ērģeļmūziku.

“Lēnos tempos, lēnos tempos!” parasti jau uz sliekšņa, ienākot konservatorijas ērģeļklasē, Vanadziņš kušinājis studentu steidzīgos pirkstu skrējienus. Ja nelīdzējis, nopukojies: “Paravoz bez mašiņista” (lokomotīve bez mašīnista), taču tas nav izgājis ārpus labsirdības robežām.

Jevgēņija Ļisicina, profesora skolniece atceras: “Viņš man mācīja mīlēt mūziku un dzīvi.” Nikolajs Vanadziņš tiešām arī pats azartiski prata to mīlēt, visas situācijas pārvarot ar humoru un mieru. Tomēr viņš nebija tikai pedagogs: savulaik būdams Rīgas Doma ērģeļkoncertu sirds un dvēsele, no solokoncertiem nav vairījies līdz pat mūža nogalei.

20. gadsimta 70. gados jau esošajiem skolniekiem pievienojas jauni – Larisa Bulava, Aivars Kalējs, Tālivaldis Deksnis u.c. Meistars bijis pie ērģelēm kopā ar saviem mācekļiem: palīdzējis ar padomu, aizrādījumu, pamudinājumu. Atbalstījis jau ar savu klātbūtni vien. Un tā līdz pat 1978. gada 23. augustam, kad Rīgā 86. mūža gadā pārtrūcis Nikolaja Vanadziņa dzīves pavediens.

Ģimene: 1927. gadā Daugavpilī salaulājies ar Helēnu Katalimovu (pianisti, koncertmeistari operā, otrreiz prec. ar Viļumani); divi dēli un divas meitas.

Pēc publikācijām sagatavojusi - Trikātas pagasta novadpētniece Inga Boškina