Kāda aizmirsta vēsturiska notikuma gadskārta

Šogad aprit 515 gadi kopš senās Livonijas valsts pastāvēšanas laika. Dažu desmitu kilometru attālumā no tagadējās Latvijas robežas, pie Smoļimas ezera Pleskavas apgabalā, 1502. gadā 13. septembrī notika divu karaspēku sadursme.

Vēsturiski Livonijas valsts pastāvēšanas 300 gadu posmā tā bija lielākā feodālā laikmeta kauja Baltijā un pirmā lielākā militāro karapulku kauja, kurā Livoniešu puse izmantoja lielgabalus. Kā visus gadsimtus iepriekš, cīņu lauks tomēr bija zobenu tuvcīņas slaktiņš, kad mestrs ar bruņniekiem uz zirgiem izbrāzās trīs reizes turp un atpakaļ retinot ienaidieku rindas. Igaunijas un Latvijas zemes lēņu kungi ordeņa mestra Valtera von Pletenberga vadībā, ar 5000 tūkstoši Livonijā savākto aizstāvju vīru karaspēku, sagrāva austrumu puses 18000 tūkstoši lielu Maskavijas kņazu karaspēku.

Livonijas mestrs Valters von Pletenbergs, kurš ordeni vadīja no 1494 līdz 1535.gadam, ar savu skaitliski mazāko karaspēku faktiski izgāja austrumu kaimiņa karapēkam pretī. Tādā veidā Igaunijā un Vidzemē tika novērsts kara seku posts, kuru tur būtu izraisījis vairākus mēnešus vāktais Krievijas karapulks. Tā, pretojoties kara draudiem, Livonijas zemes kungi glāba savu mantu vienlīdz apzināti, arī latviešu un igauņu zemnieki savas saimniecības.

Šī kara aprakstu dokumentus Stokholmas arhīvā ir pētījis un notikumu aprakstījis mūsu latviešu vēstures profesors Edgars Dunsdorfs (1904-2002) ,"Archivs sējums 1-30".

Piedāvāju ielūkoties šī tālā laikmeta kopainā, kuru savos rakstos apskata pētījuma autors Edgars Dunsdorfs: „Vēsturiskos aprakstos, Livonijas mestrs Valters von Pletenbergs raksturots kā priekšzīmīgs saimniecisks organizātors, atzīts kā tālredzīgs politiķis. Organizējot sava karapēka apbruņojuma un saimniecisko apgādi, atzīts par ģeniālu karavadoni un teicamu administratoru. Mestrs šai zemes aizsardzības karagājienā iesaistīja visu Livonijas vasaļu kārtu un zemniecības slāņu piederīgos. Karaspēka vajadzību apgādē bija iesaistīta visa igauņu un latviešu zemniecība, kura tādā veidā deva savu ieguldījumu šajā uzvarā. Latvijas un Igaunijas zemes sāls – zemnieki kaujā piedalījās sadalīti kopējās karapulka vienībās, un tieši viņi bija šīs uzvaras īstie finansētāji. Zemnieku tiešie nopelni bija 2300 karakalpu algošana, bez kuru atbalsta kaujā Pletenberga kavalērijas 433 bruņinieki tika glābti no sakāves. Livonijas karaspēks cirtās iebrucēju rindās ar tādu jaudu, ka tie uzbrukuma sīvās cīņas pēdējā posmā asiņu un putekļu notraipīti vairs nejaudāja vajāt bēgošā krievu karaspulka pārpalikumus.“

Pēc kaujas daudzi latviešu un igauņu brīvzemnieki un virsnieki (senatnē un tieši Vidzemē tos sauca par leimaņiem*) saņēma dažādus apbalvojumus. Vienu no pulkiem komandēja kuršu ķoņiņš Andrejs Peniķis, kurš par kaujā izrādīto varonību saņēma lēnī vēl 200 ha zemes (1 arkla zemes platību). E.Dunsdorfs raksta: "Livonijas vasaļi vienīgo un pēdējo reizi vienoti piedalījās tās zemes aizsargāšanā, kas bija nodota viņiem lēņos un kas viņus uzturēja. Tā viņi vismaz vienreiz savus zemes lēņus* atkalpoja un jāsaka godam atkalpoja. Šīs kaujas rezultāts deva Māras zemei (piez. kā tautā sauca Livoniju) 50 jaunus miera gadus. Viss iepriekšējā gadu desmitu un vēlākais saimnieciskais laikmets šai zemē raksturojās ar ievērojamu labklājības pacēlumu kā vācu namos, tā latviešu zemnieku saimniecībās. Ja ordeņa pilī darīšanās ieradās brīvzemnieks, to trīs dienas dzirdīja un ēdināja uz pils rēķina pie viena galda ar ordeņa brāļiem un pils kalpotājiem.''

Rīgā dažas augstdzimušo dzimtu ģimenes sāka rātei pārmest likumos noteikto dzīru un godu kārtību, kas uzstāja, lai zemnieku kārtas ļaužu tradīcijas nebūtu ilgākas par trim dienām. Citādi nevarot atšķirt, kuri pilsoņi ir zemes kungi, bet kuri zemāko kārtu pavalstnieki. Zemnieku turība atsevisķos gadījumos atļāva tiem ģērbties dārgās kungu drēbēs, bet to no otras puses „aizliedza“ Livonijas kārtu likumi.

Interesanti atzīmēt arī to, ka vācu tautības iedzīvotāju skaits Livonijā nekad nepārsniedza 10 % no kopējā iedzīvotāju skaita, kas tieši visvairāk koncentrējās pilsētās. Laikmets no 1502. gada uzvaras turpmāk raksturojās ar iekšējām nesaskaņām baznīcu dzīves reformācijā. To dēļ savā starpā sāka konfliktēt bīskapija ar ordeni. Sākās iekšējie nemieri, kuri līdz nākamajam Livonijas karam 1560. gadā veicināja valstisku pašaizsardzības trūkumu.

Kara rezultātā ordenis kā militārs spēks slēdza savu darbību, latviešu un igauņu zemnieku vīriem atņēma tiesības nēsāt ieročus. Tādā veidā valstiskas aizsardzības organizēšanas iespējas tika gandrīz pilnīgi sagrautas. Turpmākajos Mārtiņ Lutera baznīcas reformācijas pretrunu un savstarpējo nemieru gados baznīcas draudžu dzīvē ieviesa latviešu valodu, dibināja skolas, latīņu un vācu valodas vietā veidojās latviešu literārās valodas grāmatu teksti.

Laikmets veidoja baltiešu paaudzes, kas iekļāvās Eiropas lielo humanitāro tendenču straumē. Bez šo gadu desmitu augšupejas posma nebūtu iedomājama latviešu un igauņu etniski savdabīgās kultūras saglabāšana tālākajiem laikmetiem. Šo humanitāro uzplaukumu pārtrauca divdesmit gadus ilgs Livonijas kara posms, kas norisinājās no 1560. līdz 1580. gadam. Pēc tiem sākās Poļu un vēlāk Zviedru laiki, kas atkal atnesa gan postošus kara, gan saimnieciskā uzplaukuma gadus.

Savdabīga laikmeta liecība bija saistāma ar mūsu novada Trikātas pagastā esošo Tiepeles muižu, kur Livonijas mestrs Valtera von Pletenberga iestādīja piemiņas ozolu. Kaut arī tas bija iekļauts valsts aizsargājamo dabas objektu sarakstā, tika nocirsts 20.gadsimta 60.gados. Ozola pakājē bijusi piemiņas plāksne, kas uzrakstīta trīs valodās –vācu, latviešu un igauņu. Tās uzraksts vēstīja, ka ozols šeit ir mestra stādīts 1516.gadā par godu un pateicību par uzvaru karā 1502.gadā. Plāksne vēl Ulmaņlaikos ozola pakājē ir bijusi, bet padomju gados tā pazuda, ozolu nocirta un nevarēdami tolaik to sazāģēt, izraka platu grāvi ar buldozeru, tur iestūma un aizbēra ar zemi.

Vēsturisko liecību pieminētie fakti ir aprakstīti valsts arhīva ,,Senvēsturisko vietu,, protokolā PN 1712\25 dok 1. Ir saglabātas fotogrāfijas, kurās redzms ozols, Tiepeles muižas ēkas un muižas plāns. Pēc tā ļoti precīzi var noteikt pat ozola atrašanās vietu.

*Zemes lēnis ir zemes īpašums ko viduslaikos senjors jeb pilsnovada kungs piešķīra savam vasalim, leimanim, brīzemniekam, kalpam.

Tā, lūk, gadsimtos kapakmeņus vēlām un pieminekļus cēlām, un atkal jaucām, un atkal cēlām!

Tiepela muiza 001 Tiepela muiza 002 Tiepela muiza 003 Tiepela muiza 004

Mazpopulārās vēstures lapaspusēs ieskatījās –

 beverīnietis Eduards Lauris