Iepazīstot Trikātas pagastu

053 ekskursija

Ar biedrības “Iepēju durvis”, “Lauku partnerība “Ziemeļgauja”” un Beverīnas novada pašvaldības atbalstu 7. oktobrī visiem interesentiem bija iespēja iepazīt Trikātas pagasta vēsturiskās un ievērojamākās vietas.

Ekskursijas sākumā tās dalībnieki Trikātas Saieta namā vēroja nelielu prezentāciju par Trikātas senatni, Tālivaldi, Tālavu un noskatījās filmas “Zīmogs sarkanā vaskā” fragmentus. Pirmā apskates vieta bija Trikātas kapsēta. Uzzinājām, ka iepriekšējā kapliča atradusies vecajos kapos vietā, kur tagad ieeja kapsētā. Jaunie kapi ierīkoti 1933. gadā, kad tajos veikts pirmais apbedījums, bet jaunā kapliča celta un iesvētīta 1935. gadā. Trikātas kapos guldīti 8 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, taču šoreiz devāmies aplūkot tēlnieka Kārļa Zāles veidoto pieminekli Trikātas draudzes skolas skolotājam Jēkabam Mūrniekam. Ievērojami bija skolotāja nopelni trikātiešu skološanā un veltītais mūžs pedagoga darbam.

Trikātas kapos apstājāmies arī pie vēsturnieka, vairāku mācību grāmatu autora Pētera Abula atdusas vietas.

Trikātas dzirnavās varējām ielūkoties to iekšpusē – izstaigāt no pagrabstāva līdz jumta korei. Uzzinājām, ka tās vēl tagad darbotos – maltu graudus, taču HES labiekārtošanas darbos kāds aiznesis motoru.

Interesanti, ka uz nelielās upes Abuls darbojas pieci HES, viens no tiem Trikātas HES. Dzirnavas apmeklētājiem bija pārsteigums, ka otrpus Abulam atradušās vilnas dzirnavas, kurās vērpta vilnas dzija un austa vadmala. Vilnas dzirnavas nodegušas 1953. gada ziemā un nav vairs atjaunotas.

Braucot uz bijušo Abulskolu, kura celta 1865. gadā, ekskursanti mēģināja uzminēt kāda saistība ir Latvijā ievērojamajam rakstniekam Kārlim Skalbem ar Trikātu un Abulskolu. Stāsts patiešām interesants! Rakstnieks 1906. gadā kopā ar Zvārguļu Edvartu ciemojies pie savas māsas Līzes Trikātas skolā, kura bija precējusies ar skolotāju Reinholdu Medni. Te nodevības dēļ, naktī pa logu iebruka policisti un Skalbi apcietināja. Apcietināja arī Lizeti Erdmani (nākamo K. Skalbes sievu). Pa ceļam policisti sarunājušies, ka abus vajadzētu nošaut, tomēr iemetuši tos cietumā. Kārli Skalbi un Lizeti izglābusi Kārļa māsa, iedodot policistam zelta piecinieku.

Ar nepacietību interesenti vēlējās ieraudzīt Trikātas Tālavas taurētāju, kurš iegravēts smilšakmens iezī. Secinājums – laika zobs darījis savu postu – lietus un vējš taurētāju “nodzēsuši”, palikušas tikai kājas, apmetnis un taures apakšējā kontūra. Taču trikātieši ir optimistiski un ir gatavi iegravēt jaunu Tālavas taurētāju!

Otrpus upei, pretī pilskalnam, atrodas Zviedru saliņa, ko veidojuši zviedru karavīri turēdami aplenkumā Trikātas pili. Sanesuši kalniņu, stādījuši liepu ar saknēm uz augšu un teikuši: “Ja liepa ieaugsies, mēs vēl atgriezīsimies.”

Tālāk devāmies aplūkot Baltijas un Austrumeiropas dižāko kļavu, kura aug pie Rūtiņu mājām. Koka īpatnība ir tā, ka tas turpina vēl augt un sasniedzis 6,24 m apkārtmēru. Kļavai ir vairāk kā 150 gadi un šobrīd tai ir attīrīts vainags un uzstādīta īpaša atsaišu sistēma, kas palīdz stāties pretī spēcīgajiem rudens vējiem un nepieļauj stumbra tālāku šķelšanos, tādējādi saglabājot vainaga krāšņumu vēl daudzus gadus.

Netālu no kļavas atrodas Trikātas ev.-lut. Sv. Jāņa baznīca un mācītājmuiža. Interesanta ir baznīcas vēsture, tajā atrodas savdabīgi mākslas pieminekļi un 150 gadus vecas ērģeles. Mācītājmuiža pārsteidza ar tajā esošo manteļskursteni, interesantajām pagrabstāva griestu velvēm un dīvainiem āķiem griestos.

Braucot pa Jēņa ceļu, pavērās plašs ainavisks skats uz seno Lubas pagastu. Jēņa kalna virsotnē, kura sniedzas 92 metri virs jūras līmeņa agrāk esot augusi liela priede, kas no jūras esot bijusi redzama. Jūrnieki maldījušies, domādami, ka tā esot bāka. Priedē 1905. gada revolūcijas laikā uzvilkts sarkanais karogs, tāpēc tās galotne nozāģēta. Vēlāk Jēņa kalnā atradies triangulācijas tornis. Līdz mūsdienām saglabājušās vairākas teikas un nostāsti par podu ar zelta naudu un senču ugunskuriem svētkalnā.

Vairāki ekskursijas dalībnieki bija patīkami pārsteigti par bijušās draudzes skolas atrašanās vietas ainaviskumu un ēkas sakoptību, par ko rūpējas tās saimnieki. Draudzes skola dibināta 1685. gadā un pastāvējusi līdz 1926. gadam, kad skola pārcelta uz bijušo Lipškalna muižu.

Laipnais mājas īpašnieks Kristaps aicināja mūs ieskatīties mājas pagalmā un solīja kādreiz ļaut ielūkoties arī ēkas iekšpusē.

Jau pēcpusdienā piestājām pie ģenerāļa Jāņa Baloža dzimtajām mājām “Vēžnieki”. Interesants šķita fakts, ka blakus esošās mājvietas “Kaupi” dzimtā saglabājies nostāsts par senci, kurš sirotāju sagūstīts spīdzināts, lai uzrāda savu naudu un nogalināts. Tas sasaucās ar dienas iesākumā dzirdēto nostāstu par Tālivalža bojāeju. Arī ģenerālis Jānis Balodis, pētīdams savas dzimtas saknes, uzzinājis kaut ko interesantu par “Kaupu” saimnieku senčiem.

“Vēžnieku” mājvietas pagalmā 1991. gada februārī uzstādīts piemiņas akmens. Skumji, bet ģenerāļa dzimtā māja savu mūžu jau nokalpojusi.

Pie Trikātas pamatskolas vērojām vienu no skaistākajām ainavām – skatu uz Abuls upi un Baznīcas ezeru. No šīs vietas vecais Lipškalna muižas barons pārlūkojis savus īpašumus. Pie skolas atradās Burvju avotiņš, kurā senos laikos zīlēts par karā paņemto likteni, muižai bijuši savi ledus pagrabi un Kungu ceļš, pa kuru varējis iet un braukt tikai lielskungs.

Trikātas novadā senatnē bijuši vairāki krogi – Baznīcas krogs, “Zelta Auns”, Ruķu krogs, Mālu krogs. Jaunais krogs, kura drupas vēl tagad atrodas ceļa malā netālu no Barīsu mājvietas, ir vieta, kur agrāk dzīvojusi komponista Jāņa Ķepīša ģimene.

Trikātas pagastā bijusi vēl vien skoliņa, kura celta 1865. gadā – Tiepeles jeb Ozolu skola, kura vēlāk saukta par Krievu skolu, jo tajā pēckara gados mācījušies krievu tautības bērni.

Netālu no Krievu skolas atrodas rekultivētās Ozolu grantskarjeras, kurās padomju gados trikātieši bija ierīkojuši arī atkritumu izgāztuves.

No savulaik greznās Tiepeles muižas palikuši tikai pamati. Tā tikusi dēvēta par “mazo Rundāli”, jo muižā bijuši skaisti sienu gleznojumi. Muižas pagalmā audzis Valtera fon Pletenberga 1516. gadā stādītais ozols par godu kādai lielai uzvarai pār zviedriem. 

Ziemeļaustrumos Trikātai ir skaisti nosaukumi – Tiepele, Tālava, Atpiļi. Senie nostāsti liecina, ka Atpiļos bijusi svētvieta. Šeit aug varens dižozols, dēvēts par Upurozolu, pie kura vēl 19. gadsimta septiņdesmitajos gados vecie apkārtnes iedzīvotāji ziedojuši naudu, prievītes un citas sīkas lietiņas. Apkārtējos tīrumos tajos laikos atrasti vairāki ordeņa laika naudas gabali. Teritorijā vienuviet atrodas vairākas senvietas – akmens kas tiek saukts par Upurakmeni, vairāki lieli akmens krāvumi, senkapu vietas. Uz Upurakmeni ved ozolu aleja, un blakus tai ir laukums, kas, iespējams, bijusi pulcēšanās vieta. 2012. gadā alejas galā uzstādīts piemiņas akmens “Laika vīrs”, kā veltījums latvju senajiem zintniekiem. Ievērojam, ka Upurakmenim ir iebode, kurā joprojām ir vairākas nu jau apsūbējušas monētas, gan santīmi, gan igauņu centi.

Atpiļu saimnieks tāpat kā iepriekšējie saimnieki pret kulta objektiem izturas ar pietāti — bijušā saimnieka vectēvs teicis, ka „kapā apgriezīšoties otrādi”, ja teritorijā tiks izkustināts kaut viens no akmeņiem. Tas arī nav darīts.

Strenču mežā A/S “Latvijas valsts meži” darbinieki stigām uzstādījuši nosaukumus. Viens uzraksts liecina, ka tā ir Vācu stiga, jo stigas abās pusēs 33 ha lielā platībā atrodas otrā pasaules kara mantojums – kaponieri – lielāki un mazāki padziļināti taisnstūra laukumi ar vaļņveida malām. Tos 1944. gadā, II pasaules kara beigās, izveidoja vācu armijas karavīri. Mežā, pirms atkāpšanās, lokalizējās vācu armijas vieglā un smagā artilērija – lielgabali, tanki, motocikli utt., izveidojot tehnikas poligonu.

Atpakaļ uz Trikātu dodamies pa veco Strenču ceļu, kura malā netālu no bijušās mežsargu mājas “Kalniņi” uzstādīts piemiņas akmens nošautajiem vijciemiešiem revolucionāriem. Šajā vietā pārtrūka četru vīru dzīves. Dāvis Eņģelis-Eņģelītis (1866-1906), Kārlis Krieviņš (1866-1906), Jēkabs Palejs (1853-1906) un deviņpadsmitgadīgais Miķelis Staža (1887-1906) gribēja tikai labāku dzīvi, bet vai ieguva?

Sešu stundu garās ekskursijas noslēgums bija paredzēts ar pikniku pilskalnā, kura laikā uzzinātu arī stāstus par pilskalnu, pili un tās valdniekiem. Lietus dēļ cienāties ar sarūpētajām uzkodām un karstu tēju nolēmām Saieta namā. Ekskursijas ietvaros katra ģimene saņēma suvenīru – sešas fotogrāfijas ar senākiem Trikātas attēliem.

Priecēja, ka ekskursijā piedalījās vairākas ģimenes ar bērniem, interesi izrādīja arī trikātieši, kuri šeit dzīvo ilgus gadus, kā arī viesi no tālākām vietām. Iedzīvotāju neviltotā interese par Trikātu, tās vēsturi dod ieceri arī nākamajā gadā turpināt Trikātas pagasta iepazīšanu.

019 ekskursija 040 ekskursija 046 ekskursija
Ceļš gar Trikātas pilskalnu  

Piemiņas akmens ģenerālim Jānim Balodim atklāts
1991. gada februārī

051 ekskursija

053 ekskursija
 
Trikātas ev.-lut. Sv. Jāņa baznīca, celta 1696. gadā ar Zviedrijas karaļa Kārļa XI kases atbalstu vienā no seno lubēniešu svētvietām

Viena no skaistākajām Trikātas ainavām: skats no skolas uz Abulu un Baznīcas ezeru

 

Fotogrāfiju autors: Valters Grīviņš

Informāciju ekskursantu vārdā sagatavoja:

Ekskursijas vadītāja un Trikātas pagasta novadpētniece Inga Boškina