Pavasaris un laiks līdz Lieldienām

 Lieldienas foto

Līdz ar pavasara iestāšanos apjaušam, ka līdz Lieldienām nav vairs tālu. Publiskajā telpā sastopam apzīmējumu Lielā diena vai Lieldiena, kā arī skaidrojumu, ka Lieldienas ievada Klusā nedēļa ar Pūpolu svētdienu, Zaļo ceturtdienu, Lielo piektdienu, Kluso sestdienu, kurai seko Lieldienas. Katrai dienai ir īpaša nozīme gan pēc kristīgās ticības, gan mūsu pašu tautas tradīcijām un ticējumiem.

Kā šo informāciju saprast mūsdienu cilvēkam, kurš nav savu dzīvi saistījis ne ar folkloras, ne kristīgo tradīciju? Zināms, ka Lieldienas ir plaši svinēti svētki, taču svinību diena un tās iemesli var būt atšķirīgi. Vērojama kristīgo un pagānisko tradīciju saplūšana , mūsdienu sabiedrībā Lieldienas, tāpat kā Ziemassvētki, pārvēršas un zaudē savu reliģisko saturu.

Pavasaris. 20. martā pulksten 6:30 pēc Latvijas laika bija laika moments - Saules diska centrs šķērsoja debess ekvatoru un nonāca debess ziemeļu puslodē, liecina astronomu sniegtā informācija. 

Līdz ar to Zemes ziemeļu puslodē sākās astronomiskais pavasaris, bet dienvidu puslodē - rudens. Ņemot vērā gaismas laušanu atmosfērā, jau divas diennaktis pirms ekvinokcijas diena kļuva garāka par nakti. 

Lieldienas kā pavasara saulgriežu svētki plaši svinētas pirmskristietiskajā laikmetā. Lieldienu angliskā nosaukuma “Easter” izcelsmi saista ar anglosakšu pavasara dievieti Eostru, kā arī ar feniķiešu auglības dievieti Astarti. Daudzām tautām ar dabas atmodu saistītā pavasara ekvinokcija bijusi saistīta ar auglības kultu, ko iemieso arī viens no izplatītākajiem Lieldienu simboliem – ola kā jaunas dzīvības nesēja. Saskaņā ar latviešu tautas tradīcijām astronomiskā pavasara iestāšanos atzīmē kā Lielo dienu jeb Lieldienas un šo svētku jēgu un saturu izteic pats vārds – diena ir kļuvusi lielāka par nakti. Tautas rituāli saistīti ar gaismas un auglības vairošanu, ko izteic arī galvenā Lieldienu izdarība – šūpošanās. Tiek sasniegts līdzsvars starp dienas un nakts garumu – gaisma simboliski iznāk no veļu valsts “šai zemē”.

Kristietībai izplatoties, tās rituāli saauguši ar pagāniskajiem, kas ar laiku integrēti kristīgajās tradīcijās, padarot tos tautai saprotamākus. “Populārākais Lieldienu simbols ola, kas daudzu tautu tradicionālajā izpratnē iemieso auglību un jaunas dzīvības rašanos, kristietībā tiek uzlūkots kā cilvēka garīgās atdzimšanas simbols, bet izlaušanās no olas, pārplēšot tās čaumalu, – kā uzvara pār nāvi, ko, augšāmceļoties no kapa, apliecinājis Kristus. Kā Jēzus augšāmcelšanos iespējams interpretēt arī šūpošanos, atraujoties no zemes un tiecoties augšup”, skaidro kaidro Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Baznīcas un reliģiju vēstures katedras docents Andris Priede.

Pūpolsvētdiena

Pupoli foto

Viens no pavasara vēstnešiem ir saplaukušie pūpoli, kas liecina arī par Lieldienu tuvošanos. Kristīgajā tradīcijā Pūpolsvētdiena ir vienu nedēļu pirms Lieldienām. Šogad Pūpolsvētdiena bija 5. aprīlī. Ar šo dienu aizsākas  Klusā nedēļa, kas simbolizē Jēzus dzīves pēdējās septiņas dienas. Tiek lēsts, ka Kristus šajā dienā ieradies  Jeruzalemē, kur ļaudis, viņu sagaidot, zem kājām kaisot palmu zarus, gavilēja, tādēļ šī diena nodēvēta par Palmu svētdienu. Stāsta pamatā ir vēsturisks notikums, kas atainots evaņģēlijos, - Jēzus iejāšana Jeruzalemē, kur viņš tika sagaidīts kā ķēniņš. Cilvēki māja ar palmu zariem, klāja viņa ceļā drēbes un sauca: «Ozianna Dāvida dēlam!» 

Palmu jeb Pūpolsvētdiena ievada Kristus ciešanu laika pēdējo nedēļu - Kluso nedēļu, kurā norisinās visi lielie notikumi, proti, Svētā Vakarēdiena iestādīšana Zaļajā ceturtdienā, Kristus krusta nāve Lielajā piektdienā un Kristus augšāmcelšanās Lieldienās.

Klusā nedēļa ir Lielā gavēņa jeb Kristus ciešanu laika pēdējā nedēļa. Šajā laikā ikviens cilvēks ir aicināts atcerēties 40 dienas, kurās Jēzus tuksnesī lūdza Dievu un gavēja pirms savas publiskās darbības sākšanas, kā arī gatavoties Lieldienām - Jēzus Kristus Augšāmcelšanās svētkiem.

Līdz ar Kristus svētkiem mēs neaizmirstam tautas tradīcijas. “Pūpols, pūpols - apaļš kā pūpols, vesels kā rutks, lunkans kā žagars, sarkans kā ābols, zaļš kā zars, drošs kā lauva, veikls kā vāvere, veselība iekšā, slimība ārā!” mēs saucam Pūpolsvētdienā vēlot veselību, saticību un pārticību saviem tuviniekiem, jo «apaļš» nozīmē - vesels un pārticis.

Saistībā ar šo dienu ir zināmi dažādi ticējumi:

Pavēro, vai Pūpolu svētdienā spīd saule, jo, kāds laiks Pūpolu dienā, tāds būs arī pirmajās Lieldienās. Pēriens ar pūpolzariem nāk par labu nopērtajam, jo tie visu nākošo gadu esot veselīgi un slimības ejot ar līkumu. Pūpolsvētdienā kārtīgi jāaplūko pūpolzari — ja tiem maz pūpolu, tad rudenī būšot maz kartupeļu, bet, ja pūpolu daudz, tad labi augšot zirņi un pupas. 

Tas, ka agrāk pēršana ir bijis ļoti nopietns process, liecina tā daudzie nosaukumi. Daļa no tiem atvasināti no darbības vārda "pērt" sinonīmiem: kulšana, pūpološana, pūpūlāšana, virbošana, ērbošana.

Nereti tieši Pūpolsvētdienā kāds no ģimenes locekļiem ir tas, kurš šajā dienā ir piecēlies viss agrāk, lai visus mājiniekus nopērtu ar pūpola zariem. Perot skaita līdzi skaitāmpantus, kas izsenis ir bijuši dažādi:

  • Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols, slimībā ārā, veselība iekšā!
  • Sarkans kā ābols, zaļš kā zars, vesels kā rutks, drošs kā lauva, veikls kā vāvere.
  • Pūpols, pūpols - apaļš kā pūpols, vesels kā rutks, lunkans kā žagars, sarkans kā ābols, zaļš kā zars, drošs kā lauva, veikls kā vāvere. Veselība iekšā, slimība ārā.
  • Pūpolī, pūpolī, slimībā ārā, veselība iekšā!
  • Apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars, skaists kā lecoša saulīte! Slimība ārā, veselība iekšā!
  • Audz apaļš kā pūpols, vesels kā rutks!
  • Virbu, varbu, olas, olas. Olas vidū, pūpolis apkārt!
  • Sveiks, vesels visu gadu, audz apaļš kā pūpols!
  • Vesels, vesels, vesels! Apaļš kā pūpols, mīksts kā zīds, stiprs kā rutks!
  • Apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars, skaists kā lecoša saulīte! Slimība ārā, veselība iekšā!
  • Ne es peru, pūpols per! Vesels, vesels, vesels!

Es nopēru bāleliņu
Ar baltiem pūpoliem,
Lai aug mans bāleliņš
Kā apaļš pūpoliņš.

Jāpiebilst, ka vislielākais spēks ir tieši saullēktā lauztiem zariem un visveselīgākais, protams, būs pats zaru lauzējs un citu pērējs!

Lai atlikušais gads būtu veiksmīgs.
Lai atlikušais gads būtu labs un visādi sekmīgs, Pūpolu svētdienā jāievēro dažas svarīgas lietas:
•    Nedrīkst nest kurināšanai apaļas malkas pagales, tad vasarā redzēs daudz čūsku.
•    Pūpolu svētdienā izgrābj pelnus no krāsns, kurus tad vēlāk sēj kopā ar rāceņiem, lai tos tārpi neēstu.
•    Pūpolsvētdienas rītā nedrīkst matus sukāt, citādi galvā sametas utis tik lielas kā pūpoli.
•    Pūpolu svētdienā esot jābūt visu dienu mājās tad dzīve ejot visu gadu labi.
•    Minētā svētdienā vajagot nogriezt sev nagus. Ja vēlāk tanī gadā gadoties redzēt ko nelabu, un nobīties, tad tikai jāpaskatās uz nagiem, un nekas nekaitēs.
•    Pūpolsvētdienas rītā, saulei lecot, jāmazgā mute upē, tas visu gadu būs skaists.
•    Pūpolu svētdienā arī zirgi un citi lopi jāpūpolo, lai tie arvien būtu brangi, veseli un apaļi kā pūpoli.
•    Bērniem jāceļas pirms saules un jāsalasa skaidas, lai vasarā atrastu daudz putnu. Ja agri nepieceļas visu gadu būs lāča miegs.
•    Jāpabaro lopi, lai tie dotu daudz piena; jādod dzēriens, kas savārīts no trejdeviņām zālēm.
•    Miežu apcirknī jāiesprauž niedre, lai mieži aug kā niedres.
•    Ganiņiem šajā rītā pirms saullēkta saules jānomazgājas tekošā strautiņā, lai visu vasaru ganos nenāktu miegs.
•    Laužot zarus, tie arī jāaplūko: ja pavasarī maz pūpolu, tad nākamo vasaru būs maz kartupeļu; ja pūpolu daudz raženi augs zirņi un pupas.
•    Kad visi nopērti un novēlēta veselība, pūpolzarus aizsprauž aiz sijas vai noliek kur citur redzamā vietā tie tad nu visu gadu kalpo par peramajiem žagariem neklausīgiem bērniem...
•    Ar pūpolu zariem izpušķo arī kūti, lai lopi labi padodas.
•    Pēc tam, kad nopērti mājinieki, saimnieks un saimniece dodas uz laidaru - nopērt mājlopus, lai arī tie visi gadu būtu veselīgi. Ar pūpoliem nopērtās govis ir veselīgas un pienīgas, tām vilki neiet klāt.
•    Govis Pūpolu dienā jāpadzirda pirms saules lēkta, tad tās būs visu gadu kā pūpoli: apaļas un veselīgas.
•    Govīm šajā rītā iesaka iedot sautētus sīpolus: tad būs vairāk krējuma pie piena.
•    Lai govis vasarā nebizotu, tām no paša rīta jānoberž muguras ar ledu vai sniegu.
•    Perot jērus, kumeļus, telēnus, skaita: "Apaļš kā pūpols, dibens kā sīpols!"
•    Ja šajā rītā izdodas noķert kurmi, tad tas jānoglauda un jāpalaiž vaļā, pēc tam ar to pašu roku jānoglauda zirgi: tad tie būšot brangi un spīdīgi, un naski uz darbu.

Pūpolzarus neizmet!
Pēc pēršanas pūpolu zarus nedrīkstot izmest tie jāpiesprauž kaut kur mājās pie sienas vai jānoliek citā redzamā vietā. Ja vasarā uznāk negaiss, tad šos pūpolzarus jāmet plītī un to dūmi aizdzenot negaisa mākoņus.

Tāpat Pūpolsvētdienā jāvāra pūpolu putra, lai pielabinātu veiksmi un labu ražu nākamajā gadā.

Pūpolsvētdienas jeb Pūpolnīcas maltīte ir pieticīga, jo tas ir laiks, kad pārlaista ziema, labība jātaupa sēklai, rocība nav liela un pēc nedēļas Lieldienas. Visus labumus taupīja Lielajai dienai.

Tas vien, ka dažādos avotos min pūpolu putrai dažādas sastāvdaļas, liecina, ka vārīja putru no tā, kas mājās bija pieejams – parasti zirņi, pupas un putraimi, vārīja arī putru no cūkas galvas un zirņiem vai pupām, tāpat putra ar putraimiem un kartupeļiem bija iecienīta.

Ja jūsu ģimenē šodien jāvāra putra no tā, kas jums mājās pieejams – kāda tā būtu?

Zirņu un putraimu putra ar sviesta aizdaru.

Nepieciešams: glāze zirņu, glāze putraimu, sviests, sāls, zaļumi, ja pieejami.

Norise: Zirņus iepriekš iemērc, ja tas nav darīts, izmantojiet šķeltos zirņus, tie ātrāk izvārīsies. (Arī šķeltos zirņus ieteicams iepriekš izmērcēt). Putraimus un zirņus nomazgā, pārlej ar četrām glāzēm ūdens un uz lēnas uguns vāra gatavus, laiku pa laikam apmaisot. Kad putra gatava (tai jābūt stingrai, par labu putru uzskatīja tādu, kurā karoti varēja iespraust un tā nekrita apkārt), to sāla un katrā porcijā liek krietnu sviesta pikuci.

Varat sacept cauraugušu gaļu ar sīpoliem, tā būs gardi, bet senatnē diez vai tā darīja, jo gaļu taupīja Lielajai dienai.

Zaļā ceturtdiena

Pēc Pūpolsvētdienas, jaunās nedēļas ceturtdiena tiek dēvēta par Zaļo ceturtdienu.

Kā vēsta evaņģēliji, Zaļā ceturtdiena ir diena, kad Jēzus Kristus ieturēja pēdējās vakariņas kopā ar saviem mācekļiem, tādējādi ieviešot Svēto vakarēdienu, kas kļuva par īpašu Baznīcas rituālu. Daudzviet Zaļā ceturtdiena tiek dēvēta arī par Lielo ceturtdienu vai Svēto ceturtdienu. Galvenais Zaļās ceturtdienas notikums ir Jēzus un viņa mācekļu pēdējais mielasts - tas ir kluss pārdomu laiks, sevis izvērtēšanas laiks. Neviens īsti nezina kā radies Zaļās ceturtdienas nosaukums. Varbūt tas saistīts ar to, ka šajā dienā tika saņemta absolūcija – grēku atlaišana tiem cilvēkiem, kam bija uzlikti Baznīcas sodi, lai viņi kopā ar citiem kristiešiem varētu gatavoties Lieldienām. Pārnestā nozīmē šie cilvēki tapa "zaļi", jeb, citiem vārdiem sakot,- atjaunoti, atdzimuši.

Zaļajā ceturtdienā interesantas un simboliskas tradīcijas piekopa senie latvieši: 

  • Zaļās ceturtdienas rītā, pirms saules jāmazgā pie upes kājas, kalnā skaļi jāsauc un jāgavilē, lai būtu skaļa atbalss, no kuras puses tā būs, no tās nāks precinieki.
  • Zaļās ceturtdienas rītā, pirms saules saimniecēm jākuļ sviests - tad vasarā būs daudz sviesta un piena.
  • Zaļajā ceturtdienā jātīra māja, jo tad visu gadu tā būšot tīra un arī mušas nenākšot istabā. Būtu arī vēlams istabas puķes stādīt tieši šajā dienā, jo tad tās labi ziedēšot.
  • Zaļajā ceturtdienā pie ābelēm jāpiekar vilnas dziju kamoliņi, lai vasarā būtu daudz ābolu.
  • Zaļā ceturtdiena - Vēja diena: ne cirst, ne lauzt.
  • Zaļajā ceturtdienā nedrīkst mājās nest no lauka vai meža nevienu zaļo augu, citādi čūskas nāks mājā. Ja nu tomēr kāds koks nests mājās, tad tā skaidas bijis jāatsviež mežā atpakaļ. Šis ticējums tik spēcīgi iesakņojies mūsu tautas zemapziņā, ka daudzviet tiek ievērots arī mūsdienās.
  • Ceturtdienas nakts ir bīstama labiem ļaudīm, jo tieši tad apkārt lidinoties raganas, burvji un citi ļaunie gari, kas piebur dažādas slimības vai nolād. Pasargāties no tiem varot, ja ceturtdienas vakarā sasien sava apavu pāra kurpju šņores kopā un sasietos apavus pakar pie krāsns. Arī apskriešana apkārt mājai ceturtdienas rītā varot pasargāt to no ļaunuma visa gada garumā.
  • Taču, ja ir kāds drosmīgais, kas nebaidās satikties ar ļaunumu vaigu vaigā, tad naktī no Zaļās ceturtdienas uz Lielo Piektdienu jādodas uz krustcelēm, kur varot velnu redzēt.

Lielā piektdiena

Pēc Zaļās ceturtdienas nāk Lielā piektdiena. Diena, kad Jēzus tiek sists krustā. Jēzus ir apsmiets un nozākāts, tuvāko draugu nodots. Ar ērkšķu vainagu - jaunās ķēnišķības simbolu - galvā viņš dodas uz Golgātas kalnu, kas atradās mazliet ārpus Jeruzalemes, nesdams savu krustu. Jēzus krusta ciešanu laikā visapkārt satumst, droši vien to var dēvēt par cīņu ar ļauno - caur savām ciešanām Jēzus atbrīvo visu cilvēci no grēka varas. Šinī dienā valdošā ir violetā, ciešanu krāsa. Pieminot Jēzus krustā sišanu un nāvi, daudzviet baznīcās tiek apklāti altāri, baznīcas ierastie rituāli ir daudz pieklusinātāki, tāpat netiek pasniegts Svētais vakarēdiens.

Lielā piektdiena, tāpat kā Zaļā ceturtdiena, ir izteikti kristīga tradīcija, taču latviešu folklorā tai atrodami daudzi ticējumi. Kā šo dienu atzīmē latvieši? 

  • Ievērojot tautas tradīcijas, Lielajā piektdienā agri no rīta, pirms saules vai pēc saules vakarā jāiet uz upi mazgāties tekošā ūdenī - tad izzūd visas kaites, sevišķi ādas slimības.
  • Govīm jādod pērnās vasaras Jāņu vainagi - tad tās nevar noburt.
  • Turpina rotāt ābeles ar dzīpariem un prievītēm, lai būtu bagāta ābolu raža.
  • Tiek veikti Lieldienu priekšdarbi: apģērbu gatavošana un greznošanās, Lieldienu ēdienu gatavošana un šūpoļu vietas meklēšana.

Svētkos sedzu lielu saktu,

Vairāk zelta, ne sudraba,

Lieldien' jozu lielu jostu,

Vairāk diega, ne dzīparu.

Ja Ziemassvētkos velk gluži baltu kreklu, tad Lieldienu rītam jāgatavo gluži jauns krekls.

Arī Lielā piektdiena ir burvju un raganu diena - neiet ciemos! Lielajā piektdienā dzimušie esot burvji vai lieli savādnieki. Tā ir burvestību diena.
– Ja kāds ir dzimis Lielajā piektdienā, tad tas noteikti redz spokus un mošķus, kā arī dzīvos miroņus.
– Šajā dienā var ieraudzīt raganas, ja uzkāpj uz bēniņiem un paskatās caur sietu.
– Raganas var Lielajā piektdienā redzēt arī baznīcēnos – tikai šoreiz jāskatās caur zārka dēļu caurumu vai zirņa ziedu, kas nupat uzplaucis.
– Lielajā piektdienā nav ieteicams daudz klaiņot apkārt, jo tā darot tikai ļauni cilvēki, kas bur un apskauž.
– Lielajā piektdienā neiesaka iet ciemos, citādi mājā, kuru apciemo, parādīsies raganas.
– Lielajā piektdienā var izdzīt ļaunos garus, ja slauka kūts kaktus ar pirts slotu.
– Šajā dienā jāņem maizes kukulis un jānoliek lādes dibenā; kad uznāk pērkons, tad šo maizi ēd; tā var aizvilināt zibeni prom no mājas.
– Īpaši burvīgs ticējums nāk no Anša Lerha-Puškaiša krājuma: “Ja grib dabūt visu to, ko acumirklī vēlas, tad Lielā piektdienā jānoķer divas sapārojušās vardes, tās jāiemet skudru pūznī un, atpakaļ neskatoties, jāiet uz mājām. Pūznī tūdaļ dzird varen’ jauki dziedam un spēlējam un vēlāku suņus kaucam. Otrā dienā skudru pūznī atrod mazu kāsīti un kruķīti. Ar šo kāsīti var visu, ko tik vēlas, pievilkt un ar kruķīti atstumt.”

Klusā sestdiena

Pēc Lielās piektdienas nāk nedēļas klusākā diena - Klusā sestdiena.

Pati klusākā no visām Klusās nedēļas dienām. Diena, kad mūsu kungs Kristus dusēja kapā. Viņa mācekļi bija bailēs aizbēguši. Kristus kapam aizvelts liels akmens priekšā. Šajā sestdienā klusē arī baznīca – neskan ne ērģeles, ne zvani. Savukārt, pēc pusnakts iedegas visas ugunis, jo pēc Lielās piektdienas un Klusās sestdienas ieskanas ērģeles – sākas vispriecīgākie svētki kristīgajā draudzē – Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās.

Lieldienas.

Lieldienas ir baznīcas liturģiskās dzīves kulminācija, jo tieši Lieldienu jeb Kristus augšāmcelšanās notikums ir tas, kurā sakņojas kristīgās baznīcas ticība, tas ir notikums, kas dāvā mūžīgās dzīvības cerību.

Tieši uz Lieldienu svinībām vērsta visa iepriekšējā - Klusā, jeb Lielā nedēļa, kad ticīgie gatavojušies trim svētajām dienām jeb Tridiuum, kas iesākas ar dievkalpojumu ceturtdienas vakarā, turpinās ar Krusta ceļa lūgšanu un dievkalpojumu piektdien, kurā tiek pārdomātas Kristus ciešanas un nāve pie krusta, un kas noslēdzas sestdienas vakara dievkalpojumā, kad tiek svinēta Lieldienu vigīlija jeb ieskaņa. Vigīlijas dievkalpojumā ticīgie atjauno kristības solījumus, kas pieprasa atsacīties no ļaunā un pastāvēt ticībā Dievam. 

Lieldienu svētkos svinēto ieiešanu jaunajā dzīvē, kuru atnesa Kristus, augšāmceļoties no kapa, kristīgā baznīca svin 50 dienas - līdz pat Vasarsvētkiem.

"No kristīgā redzes punkta būtu labāk runāt nevis par Lieldienām, bet par Kristus Augšāmcelšanās svētkiem, jo tieši tā tas tiek rakstīts liturģiskajās grāmatās," uzsver Daugavpils Jēzus sirds Romas katoļu draudzes vikārs Dmitrijs Artjomovs. "Ja mēs paskatīsimies Baznīcas vēsturē, paskatīsimies uz to, kā kristietība izplatījās, tad bieži vien bija tā, ka kristietība neieveda daudz ko jaunu, bet var teikt, nokristīja jau esošas tradīcijas. Viņi izmantoja tos meklējumus, ko kultūras bija jau izmantojušas. Tāpēc, runājot par Lieldienu tradīcijām Latvijā, mēs noteikti varam teikt, ka kristietība, ienākot šeit 12.gadsimtā, šīs tradīcijas nokristīja. (…) Ja mēs runājam par Kristus Augšāmcelšanās svētkiem no tāda kristīgā redzespunkta, protams, tā galvenā svinēšana notiek baznīcā," skaidro vikārs Dmitrijs Artjomovs.

Guna Medne, Valmieras muzeja izstāžu un pasākumu nodaļas vadītāja teic, ka Lieldienas ir viens no četriem lielajiem Saules godiem, kas bija senlatviešiem:

”Mūsdienās cilvēki dzīvo pēc Mēness kalendāra, senie latvieši, turpretim, dzīvoja pēc Saules kalendāra, tāpēc arī ir Saules godi. Saules kalendārā ir astoņi laiki un septiņu dienu nedēļa. Gads nav konstants un tāpēc godu datumi mainās.

Šajās dienās svin gaismas uzvaru pār tumsu un šeit būtu tas kopīgais ar kristiešiem – Jēzus ir mīlestība, gaisma. Vistīrākā, baltākā enerģija ir gaisma. Un kas ir Saule? Saule arī ir gaisma!  Šajā laikā, senlatviešu Lieldienās, saulīte atrodas vistuvāk Zemei, un Kosmosā ir tāda dīvaina lieta kā enerģētiskās laika lūkas un šīs lūkas, kad ir pārmaiņas pāriet no vienas stadijas otrā un veidojas enerģētiskās atveres.”

gadskartu svetki

Senajiem latviešiem bija četri lielākie svētki, kas saistīti ar saules stāvokli, debess lokā jeb tā saucamajiem saulgriežiem:

ziemas saulgrieži - ziema - Ziemassvētki, kad diena visīsākā un nakts visgarākā;

pavasara saulgrieži - pavasaris - Lieldienas, kad diena un nakts vienādā garumā;

vasaras saulgrieži - vasara - Jāņu diena, kad nakts visīsākā un diena visgarākā un

rudens saulgrieži - rudens - Apjumības, Miķeļi, kad atkal diena un nakts vienāda garuma.

Kad dabā noveļas tumsas slogs un saule sāk iet savu uzvaras ceļu, ziemas un vasaras saulgriežu vidū, līdz ar saules atgriešanos, mēs svinam Lieldienas. Lieldienas ir pavasara svētki ar daudzveidīgām tautas tradīcijām, kad gads savā ritējumā pa saules ceļu ir sasniedzis izlīdzinājumu pavasara saulgriežos. Arī cilvēks, pakļaudamies saules ritmam, mērķtiecīgi, ar dažādām rituālām darbībām cenšas aktivizēties, veicinot arī zemes atmodu, uzņemot sevī dabas spēku svētību. Ar Lieldienām ilgus gadus Eiropā sākās jaunais gads ar tradicionālo Saules sagaidīšanu.

Ai, zaķīti garausīti,

Kā es tevi sen gaidīju

Ar raibām oliņām,

Ar kadiķu ziediņiem.

Lieldienu neatņemama sastāvdaļa ir olu krāsošana. Šodien katrā mājā ir izveidojušās savas olu krāsošanas tradīcijas. Visvienkāršākais un visbiežāk izmantotais olu krāsošanas veids ir sīpolu mizas. Taču Lieldienu olas var krāsot ar ļoti dažādiem dabas materiāliem, iegūstot neticami raibu rezultātu!

Olu krāsošana kā rituāls. Lai labāk turētos krāsa.Lieldienas foto

Pirms vārīt, rūpīgi nomazgā olas vieglā sāls vai etiķa ūdenī – tā čaumalas attaukosi un tajās stingrāk turēsies krāsa. Lai olas neplīstu, paturi tās vismaz stundu istabas temperatūrā, tad liec siltā ūdenī vai krāsvielu šķīdumā un vāri uz nelielas uguns. Lai olu krāsa būtu spilgtāka un noturīgāka, ūdenim pievieno sāli un aptuveni 1 tējk. etiķa. Ar etiķi nepārspīlē – tas čaumalu padara trauslu. Pēc tam olas skalo aukstā ūdenī, iztin no lupatiņām, ļauj, lai nožūst (neslauki, lai nenobrucinātu krāsu) un spīdumam ietauko ar speķādiņu vai eļļu.

Krāsošana vienā tonī.

 Lai olas nokrāsotu vienā tonī, krāsojošas izejvielas (mizas, lapas, tējas berzumus, zariņus u. c.) iepriekš krietni savāra, izkāš un tad tajā vāra olas vai arī – olas uzvāra atsevišķi un tad liek karstajā mikslī pieņemties krāsā. 

Dažādas receptes dabīgai olu krāsošanai:

  • Visbiežāk lietotā metode — novārīt olas sīpolu mizās. Rezultāts — sarkanbrūnas olas. Ja sīpolu mizu lapiņas pieliksi pie olas un ietīsi drāniņā, iegūsi uz olas raibus rakstus. Interesantu toni iegūsi, krāsojot olas zilo sīpolu mizās.  
  • Tumši sarkanu toni var iegūt, olas krāsojot aveņu zaros!
  • Zilas olas var iegūt, krāsojot tās sarkanajās bietītēs vai mellenēs (var izmantot gan melleņu ievārījumu vai kompotu, gan saldētas mellenes, taču veikalā pirktais ievārījums diez ko košu rezultātu parasti nesniedz).
  • Teju melnas olas sanāk spēcīgā sīpolu mizu un melleņu novārījumā.
  • Zilas, pelēkzilas un lillīgas olas krāso saldētas mellenes vai upenes, vai šo ogu ievārījums: ber katlā, pielej ūdeni, liec olas un vāri aptuveni 10 minūtes, tad ļauj, lai ievelkas vēl vismaz 10 minūtes. Gaiši zilas oliņas sanāk no violetas krāsas ziedu, piemēram, lavandas, novārījuma, kam piejaukta 2 tējk. citronu sulas. Par zilumzālēm kalpo arī sarkanais kāposts (pirms tam sakapā, aplej ar 6 ēdk. etiķa un nakti izturi) un tumšo vīnogu sula.
  • Rozā, violetas un lillā olas nokrāso aroniju sula (uzvāri ½ l aroniju sulas, liec tajā tikko vārītas olas un atstāj uz pāris stundām!). Savukārt ½ l sarkano biešu sulas, kas sajaukts un uzvārīts kopā ar 2 ēdk. etiķa, kalpo par ideālu krāsvielu aveņsarkanām olām – atstāj šajā šķidrumā tās uz pāris stundām! Rozā toni dod dzērvenes, avenes, arī sarkanie sīpoli.
  • Dzeltenīgi rudas olas var iegūt, pievienojot ūdenim kariju.
  • Dzelteno toni olas iegūst, vārot stiprā kumelīšu novārījumā (zaļgandzeltenā tonalitāte panākama, 8 ēdk. tējas pārlejot ar 1 l verdoša ūdens, ļaujot pusstundu ievilkties, tad izkāšot un ieliekot tajā tikko vārītas olas un turot 2 stundas; līdzīgu toni dos jauno struteņu lapas), kliņģerīšu, arī ķimeņu vai seleriju sēklas. Izteikti dzeltenas olas sanāk, tikko vārītas olas vairākas stundas turot kurkumas novārījumā (3 ēdk. uz ½ l ūdens un uzvāra).
  • Oranžīgu zeltainumu dod asinszāles lakstu uzlējums. 
  • Ja olas vāra bērzu lapās, pirts slotās vai siena gružos, tad olas top zaļā krāsāZaļas, pelēkzaļas un zilizaļas olas jāpeldina spinātu lapu, piparmētru, bērzu lapu, rudzu zelmeņa novārījumā, taču, ja vēlies, lai zaļums būtu košs, katru oliņu ietin rudzu zelmenī, tad ievīsti drēbītē, nosien un vāri. 
  • Alkšņa pumpuros vārītas olas kļūst brūnas.
  • Interesanti rakstu iegūst, ja zemeņu lapiņas krustām šķērsām pārsien ar diegu un krāso sīpolu mizās, zem diega un lapiņām ola paliek gaiša. Olai klāt var pietīt arī dažādus citus zaļumus vai ēdamlietas — smalkos makaronus, putraimus, rīsus u.c.
  • Ornamenti uz olas: ietin olu ar aizkaru audumā vai pielīmē uz olas izgrieztus ornamentus no leikoplasta. Ornamentus uz olas var iegūt, pirms vārīšanas to apzīmējot ar vaska sveci vai krītiņu. Vienādi nokrāsotas olas var dažādi izrotāt, ar asu naža galu vai adatu iekasot uz čaulas dažādus rakstus.
  • Svītrainu olu iegūst, ja pirms vārīšanas dažās vietās stingri pārsien ar vairākās kārtās salocītu diegu vai dzijas dzīparu.

Lieldienu dienā bez olu krāsošanas ir vēl citi svarīgi darbi, kurus darīt kopā ar ģimeni. Tai skaitā Lieldienu šūpoļu kāršanu un augstu šūpošanos, lai vasarā odi neēstu nost. Svētku pusdienu gatavošanu, ar tradicionālu saldo ēdienu pasniegšanu. Olu ripināšanu un olu kaujām. Neaizmirstat, ka Lieldienu dienā vismaz viena vesela ola ar sāli ir jānoēd, lai vasaru nekostu odi un laime nepamestu. Tradicionāli mazākie ģimenes bērni Lieldienu rītā dodas meklēt zaķa sanestās un paslēptās olas. Mūsdienīgā izpildījumā raibi sakrāsotās olas papildina paslēptie šokolādes gardumi.

Zinu, zinu, bet neteikšu,

Kur lieldienu zaķis guļ:

Aiz upītes kalniņā,

Sīkā kārklu krūmiņā.

Lai visiem jauks un saulains pavasaris, ģimenisks un idejām bagāts Lieldienu laiks!

Informāciju sagatavoja:

Kultūras centra vadītāja Agija Roķe