Ūsiņdiena kopā ar folkloras kopu “Stutes”

Usindiena foto

Kā jau katru gadu folkloras kopa “Stutes”, arī šogad – 12.maijā senlatviešu pilskalnā, kas laika gaitā ieguvis Pekas kalna vārdu un ir viena no iespējamajām Beverīnas pils vietām, atzīmēs Ūsiņa dienu. Šajos pavasara-vasaras svētkos ir aicināti piedalīties visi, kas sestdienā vēlas baudīt mežu un dabu. Kursim uguni, dziedāsim dziesmas saulei un pavasarim, gatavosim pantāgu (tradicionālu Ūsiņa dienas maltīti no olām). Ļaudis Pekas kalnā pulcēsies tūlīt pēc plkst. 12:00, bet Ūsiņa dienas galvenās aktivitātes sāksies nedaudz vēlāk – plkst. 12:30.

Kas ir Ūsiņi? Ūsiņi, saukti arī par Ūsiņa dienu, ir vieni no latviešu gadskārtu svētkiem, kas iezīmē pavasara beigas un vasaras sākumu. Balstoties uz senču Saules kalendāru, tie tiek svinēti laikā starp pavasara saulgriežiem – Lieldienām un vasaras saulgriežiem – Jāņiem, nosacīti atrodoties viduspunktā. Ūsiņš ved Sauli kalnā. Viņš ir ziedoņa un plaukšanas dievība latviešu mitoloģijā, gaismas un pavasara simbols, zirgu un bišu aizgādnis. Ar Ūsiņa dienu sākas vasara, Ūsiņš atnes laukiem zaļu zāli un kokiem zaļas lapas, uz Ūsiņiem pirmo reizi puiši dzina zirgus pieguļā.

Svarīgākais Ūsiņa dienas simbols ir kumeļš, ko var tulkot dažādi. Tas ir gan Dieva spēks, gan cilvēka enerģija, gan falliskais simbols, jo seksuālais spēks ir vienlīdzīgs ar radošo enerģiju. Dzeltens kumeļš simbolizē Saules enerģiju.

Ūsiņa zīme sastāv no divām Mēness zīmēm un ir līdzīga diviem ar mugurām pretī saliktiem “E” burtiem. Tā ir dzīvības zīme, ļoti spēcīga aizsardzības zīme, kas tika vilkta gan šūpuļos, gan uz sliekšņiem, gan citur. Ūsiņa zīme visbiežāk ir sastopama cimdos. Šādus cimdus sauc par atslēgaiņiem, un tie valkātājam dod īpašu veiksmi ceļā.

Ūsiņa dienas svinēšana. Ūsiņu diena tika sagaidīta ar rībināšanu un lielu trokšņošanu, kas sasaistās ar pavasara pērkonu dabā, jo saule pilnībā pārkāpusi veļu valsts robežas, atdzimusi, iebridusi zaļā birztalā, sākas jauns maizes ceļš. Zemnieki savus zirgus pilnībā uztic Ūsiņam, nododot tos viņa aizgādībā. Ūsiņos pirmo reizi zirgi tiek dzīti pieguļā un tīrumos tiek sēti lini. Arī bitēm šis ir jauns darba cēliens, kad jāsteidz ievākt pirmais ziedu nektārs. Bija arī darbi, ko šajā dienā nedrīkstēja darīt, citādi vilki varēja saplēst jērus: “Sien, dieviņ(i), savus suņus, sudrabiņa ķēdītēm…”. Pie tādiem darbiem piederēja, piemēram, ecēšana, aršana, adīšana un dzijas tīšana, sētu taisīšana, kā arī lamāšanās un kaušanās. Nekādā gadījumā nedrīkstēja nodarbināt zirgus – tos, tāpat kā Ūsiņu, šajā dienā bija jāgodā. Ūsiņš ierodas arī ar pieguļnieku dziesmām. Ganos ne vien dziedāja un spēlēja stabulīti, bet arī gavilēja un ūjināja, tādā veidā ganiem savstarpēji sasaucoties, pasargāja lopus no bīstamiem meža dzīvniekiem: ”Pavasara vakarā Uz zaļā pakalniņa Pirmo reizi dziedāt gāju, Savu balsi vēdināt.”

Tautasdziesmās minēts, ka arī Ūsiņam pašam pieder zirgi, turklāt tie ir ļoti labi kopti. Tā kā Ūsiņš ir gaismas dievs, tad tā zirgi ir saules vedēji. Nozīmīga vieta tradīciju aprakstos tiek veltīta upurēšanai, jo, lai kaut ko saņemtu, vienmēr ir kaut kas jāatdod. Upurēts tika tieši gailis, jo tas ir uzskatāms par gaismas saucēju. Tā kā Ūsiņš ir gaismas un rītausmas personifikācija, tad, upurējot gaili, ļaudis centās nodrošināt tā klātbūtni un izpelnīties tā labvēlību. Gaiļa asinis tika tecinātas zirga silē tieši uz auzām. Pastāvēja ticējums, ka asinis, kas atdotas Ūsiņam, svētī mājas kustoņus. Vēlāk izvārīto gaili apēda pieguļnieki. Pieguļā vārīja arī olas un gatavoja īpašo Ūsiņu ēdienu – pantāgu. Ir sastopama arī tradīcija, ka uz pieguļu tika ņemtas līdz melni krāsotas olas.

Ūsiņš rūpējas par zirgiem vasarā, bet rudenī viņš savas tiesības nodod Mārtiņam, kad “dieva suņi” ir atlaisti vaļā un pieguļas laiks beidzies. Arī Mārtiņdienas tradīcijās tiek upurēts melns gailis.

Tiksimies Pekas kalnā 12.maijā pēc plkst. 12:00!

Informāciju sagatavoja:

Mūrmuižas bibliotēkas-informācijas centra vadītāja Gundega Lapiņa