Aušanas studija «Beverīna» Trikātā

ausanas studija foto

Rudenī Trikātas kultūras namā izremontētā telpā darbu atsākusi aušanas studija. Tā aktīvu darbību uzsāka šī gada janvāra sākumā, satiekoties 12 aušanas entuziastēm ar un bez pieredzes. Vasarā bijusi pauze sakarā ar dārza darbiem un telpu remontu, bet šobrīd uz trim no visām stellēm jau tiek austs.

Ideja par aušanas studijas izveidi Beverīnas novadā bija pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālistei Marijai Melngāršai, kura pati nodarbojas ar rokdarbiem un darina etnogrāfiskā tautastērpa detaļas. «Es pati vidusskolā biju audusi pie daiļamata meistares Janīnas Grāveres. Laikam man pašai pietrūka tāda veida nodarbes. Līdz ar to vēlējos ieinteresēt arī citus – Beverīnas iedzīvotājus, lai pašdarbība attīstītos,» tā Marija Melngārša.

Stelles, kas atrodas aušanas studijā, atceļojušas no dažādām vietām. Divas stelles lietošanai aizlienējusi Marija Melngārša, vienas ir pašvaldības īpašums, kas iegādātas biedrības «Labākas rītdienas» vajadzībām, bet pārējās vietējie ir atveduši, lai entuziastēm būtu, uz kā strādāt, un lai tās nelietderīgi nestāvētu pagrabā vai šķūnītī. Vietējie tās nodevuši lietošanā, lai saglabātu, – stāvot mitrās telpās, pasliktinās to kvalitāte, jo stelles ir no koka. Arī pati Marija uz Trikātu nogādāja savas stelles, lai darbotos kopā ar citām entuziastēm un papildinātu savas zināšanas. Kopā aušanas studijā šobrīd ir sešas stelles, vieta atļauj, iespējams ielikt vēl vienas. Trīs stelles ir iekārtotas un uz tām jau tiek austs, bet vēl trīs tiek sagatavotas tehniski, lai darbu varētu iesākt.

Pirms sēsties pie stellēm un austu, ir jāiziet cauri garākam sagatavošanas procesam, lai visu sakārtotu. Stellēs var aust daudz ko, bet ir jāzina, kāds būs raksts un kādus materiālus vajadzēs. Aušanas telpā atrodas arī tik svarīga lieta kā šķērojamie koki (mēdz saukt arī par tītavām), uz tām uztin nepieciešamo diegu skaitu un metrus. «Tītavas griežas no vienas uz otru pusi, kamēr ir uztīts vajadzīgais garums un diegu skaits,» skaidro Marija Melngārša. Steļļu iekārtošanas ilgums ir atkarīgs no meistara amatprasmēm, raksta sarežģītības un cik cilvēku to dara, tās var būt trīs pilnas dienas, bet var ilgt līdz pat divām nedēļām, ja to dara viens pats, tāpēc pati aušana tiek uzskatīta par medusmaizi, salīdzinot ar visu pārējo procesu.

Vienās stellēs šobrīd iekārtota lupatnieku jeb grīdas paklājiņu aušana, otrās jau top lina dvieļi, bet trešajās – dažādi dekoratīvi izstrādājumi arī no lina. Galvenie materiāli tiek iegādāti visām kopā, bet saviem darbiem, ja vēlas ko īpašāku, katra audēja pati sev sarūpē, tāpat arī lupatu paklājiņiem. Grīdas paklājiem ļoti noderīgs materiāls ir kokvilnas audums, kas tiek sagriezts garās strēmelēs un satīts kamolos pirms ieaušanas. Aušana stellēs studijā norit pēc saraksta, katra no sievietēm ieplāno sev ērtāko aptuveno laikposmu. Tikai tajā brīdī, kad pēdējā dalībniece ir noaudusi savu darbu, tie visi tiek izņemti no stellēm.

Šī gada vasarā bija pauze aušanai kultūras nama telpā, jo tika veikti telpas sakārtošanas darbi, cilvēki bija devušies atvaļinājumos vai aizņemti dārza darbos. «Izjaucām un pārnesām visas stelles uz blakus telpu. Jāsaka paldies pašvaldības domes priekšsēdētājam Mārim Zvirbulim, kurš palīdzēja šo lietu sakārtot, lai mēs varētu darboties jaunā un skaistā telpā,» tā Marija Melngārša. Aušanas studijai atvēlētajai telpai tika veikts kosmētiskais remonts, iekārtoti plaukti, kur salikt aušanai nepieciešamos materiālus – spoles un citus darbarīkus.

Aušanas studijā ir sapulcējušās sievietes ar dažādu pieredzi. «Būtībā lielākā daļa no dalībniecēm, kuras pievienojās janvārī, bija bez pieredzes, kaut gan dažas bērnībā bija redzējušas, kā vecmammas auž, un kaut ko zināja. Visu laiku esošajām un jaunajām dalībniecēm notiek mācību process. Ir divas sievietes, kas daudz vairāk zina par tehniskām lietām aušanā. Viņas pārējām izpalīdz gan ar padomu teorētiskā ziņā, gan daudz ko parāda praktiski,» stāsta Marija Melngārša.

Sievietes aušanas studiju apmeklē katra sev ērtā laikā, kopā viņas sanāk trešdienās, dažkārt arī citās dienās, kad tiek padarīti citi darbi, tad kopīgi sakārto kādas stelles, lai varētu darboties. Stellēs, kas vēl tikai tiek iekārtotas, entuziastes domā un plāno, ko varētu aust, iespējams, tās būs praktiskas lietas, kas noder ikdienā, bet varbūt lielie vilnas plecu lakati, audums arheoloģiskajiem tērpiem vai etnogrāfiskajiem tautastērpiem. «Mēs aužam savam priekam. Aušanas zināšanas ir nemateriālais kultūras mantojums, ko vajag nodot no paaudzes paaudzei,» atzīst Marija Melngārša.

Fotogrāfijas autore: M.Melngārša

Informāciju sagatavoja: , Laikraksts «Liesma» žurnāliste Elīna Kristiņa

(publicēšanas datums - 14.11.2019.)