Vides biedrības ,,Beverīnas ūdeņi,, jaunumi

Jau oktobra mēneša pēdējās dienās Abula upes krastos sākām izvietot dabas objektu nosaukumu plāksnes.

Par māju un seno latviešu tautas mājvietu vārdiem varētu daudz runāt, atrast to nozīmi varētu no atsevišķiem gadījumiem, kur tie pieminēti teikās, pasakās, sakāmvārdos, nostāstos un arī seno laiku muižu zemes kartēs. Vietvārdu izcelsme valodā dažos gadījumos ir ārkārtīgi sena, iespējams daudz vietvārdu jēgu varētu atšifrēt salīdzinot tuvāko tautu valodas kādu mūsdienās piemēro valodu pētnieki. Katrā ziņā jebkurš interneta lietotājs ar Google valodu tulkotāju var kļūt par kāda vārda jēgas atklājēju jo pārsteidzoši daudzi vietvārdi ir radniecīgo un kaimiņu tautu valodu iespaida mantojums. Esam jau pieraduši, ka daudzi vietvārdi Vidzemē ir radušies no lībiešu valodas, bet ļoti daudzi senie latviešu valodas senvārdi ir atrodami un tulkojami no mūsu tuvākās lietuviešu valodas saimes.

Jebkurš valodu vārdu tulkotājs agri vai vēlu saskarsies ar interesantiem atklājumiem par vārdu jēgu un līdzību vairākās Eiropas tautu valodās. Piemēram, latv. bebrs, vāciski – bever, krieviski – bobr. Var teikt viens un tas pats. Vilks, volf, volk....krusts, kreic, krest....un tā bez gala. Latviešu valodā ir ap 800 seno ģermāņu vārdu un divreiz vairāk seno slāvu valodas vārdu, kurus pat šodien valodās nelieto, bet to nozīme atklājas latviešu un lietaviešu valodās. Ar šo ir nepieciešams nodemonstrēt to, cik svarīga ir vietvārdu saglabāšana, jo to izzināšana runā arī par pašu tautu izcelsmes vēsturi.

Pagaidām sākām ar Brenguļu pagasta upes posmu no Spreņu māju vietas, kur pie Abula smilšakmens sienas tika ievietota zīme Spreņu iezis. Nākamā zīme tika izvietota ar nosaukumu Lejoles krāces. Šādu senu vietvārds tika atrasts arhīvā (Slokas ielas, Rīgā), kas bija uzrādīts Brenguļu muižas 1864.gada zemesgrāmatu kartē.

Tālāk nosaukums Baroneses kurpīte pie Abula krasta Storu māju gravas, kas atgādina stāstu par zemnieku, kas Brenguļu barona V.Tranzē meitai Šarlotei rādījis viņas pūra muižas zemes robežu. Zemnieks braucis pa priekšu ar saviem ratiem, bet baronese Šarlote aiz viņa savā karietē. Kad zemnieks apstājies, baronese kāpusi ārā, jo zemnieks nu rādījis, ka šai vietā beidzās Šarlotes pusmuižas zemes robeža. Bija kārtīgs pavasara šķīdonis! Tā ar kurpēm iestigusi dubļos un ceļot kājas laukā, kurpes turpat arī palikušas.

Nākamā zīme Abula krastā ir Storupīte! Aiz tās Ciekružu māju teritorijā Abula krastā ir zīme ,,Dendroloģiskie stādījumi“. Tā mums pastāsta par šīs mājas ievērojamā saimnieka Aleksandra Zāmeļa nopelniem botānisko retumu ieaudzēšanā savā mājvietā, tā reizē atgādinot ziņas par A.Zāmeļa saistību ar Rīgas Botāniskā dārza dibināšanu.

Upes Vīksnenes nosaukumu bija aizmirsuši daudzi vietējie, bet jau savos vietvārdu vākšanas sākumos kad Kultūras fonds Imanta Ziedoņa vadībā rīkoja vietvārdu krāšanas projektu, kuru varēja dzirdēt no Brenguļu muižas barona laika pēdējā mežsarga Mārtiņa Nikolaja Brūveļa. Mārtiņš savu otru vārdu pieņēma jo bija barona von V.Transhe krustdēls, kuram pašam tad arī bija dēli Nikolajs un Heinss. Abiem baronu dēliem, par godu to dzimšanai, Jaunbrenguļu muižā ir iestādīti un aug divi lielie ozoli. Pie Strautiņu mājām, pirms ietekas Abulā, Vīsknenē ietek upīte Mailīte, tā savukārt savu sākumu rod Mailes purvā.

Nākamais ir aizmirstais vietvārds iepriekšējam Šarlotes muižas nosaukumam “Dārdenis“. Tagad tas ir otrs lielākais Brenguļu pagasta akmens ar 11 metru apkārtmēru. Ar 12 metru, apkārtmēru Brenguļu pagastā lielākais ir Stimparu zemes lauka ,,Pieguļnieku,, akmens. Pateicoties mūsu Kauguru pagasta novadnieka Latvijas valodu zinātnieka Jāņa Endzelīna vietvārdu pētījuma,,Darbu izlase,,IV 1.daļai, 78.lpp., atstātajai informācijai un dubultīgi prof. E.Dunsdorfa ,,Zviedru laika Zemes kadastru pētījumam un kartēm varam droši apgalvot – šis ir senākais zināmais vietas nosaukums.

Lai saglabātu šīs senās mājvietas un uzvārda nesējus, Cempu bibliotekāre Mieriņa Daina dalījās atcerēs, ka „vectēvs vēl bijis uzvārdā Dārdiņš, tāpēc to liekam par piemiņu ļoti retam vietvārdam, Latvijā nekur citur vairs šo vārdu nesastapsim“.

Kundzēna avots un Klimpu iezis neliels smilšakmens atsegums Upmaļu māju kreisajā Abula krastā. Par šo nosaukumu izcelsmi ziņas sniedza Zariņu māju saimniece Elza Zariņa, kas atcerējās arī to, ka salu Abula labajā krastā sauca par Kurmeņsalu un vecupes līci par Kundas līci. Iepriekš minētām divām vietām plākšņu nav, jo citādi būtu par daudz ar tām izraibināta viena upes posma daļa.

Tas pats sakāms par Stirnu un Līņu līčiem upes labā krastā pie Silgaiļu mājām. Nākamā ir ļoti interesantā vieta, kuru atklājām 1986.gadā, kad janvāra mēnesī uznāca lietus. Sniegam nokūstot, tas izraisīja lielu ūdens masas pārplūdi pār Brenguļu koka tiltu un bijušā HESa koka aizsprostu. Ledus gabali un ūdens spēks sagrāva koka aizspostu un Brenguļu dzirnavu ūdens krātuve nosēdās savā dabīgajā līmenī.

Vasarā tika atrastas senu dzirnavu paliekas un ziņots Valmieras muzejam un laikrakstam „Liesma“. Pie Klimpu klintiņām dūņu kārtā atradām arī pirmatnēju vienkoča koka laivu, bet naglas tās galos tomēr pārliecināja par pavisam netāliem laikiem. Savukārt dzirnavu vietā varēja redzēt gan koka guļbaļķu ēkas paliekas, gan kādreiz tur mūrētās akmeņu kaudzes apskaloja Abula ūdens.

Vēsturiskos avotos nav atrodasmas ziņas par šīm dzirnavām. Tai laikā vecākais Brenguļu kalējs Pēteris Zvirgzdiņš vien no jaunības atcerējās un brīnījās ka šo līci jaunībā saukuši par Dzirnavu līci. Kāpēc? Nezināja teikt. Bet piebilda gan ka Zuši te labi ķērušies. Tā arī starp biedrības dalībniekiem nospiedām, ka sauksim šo vietu par ,,Zušu dzirnavām,, un ar šo cerēsim ka biedrībai piepildīsies mēŗkis Abulā kādreiz atjaunot zušu audzēšanu.

Pie Gāršnieku mājām labajā Abula krastā izvietojām plāksni ar nosaukumu Plauktu avots. Nākamā Abula kreisā krasta dabas dāvana ir Pieres klints ar avotu zem tās. Vēl tālāk Brenguļu tuvumā visiem ļoti labi pazīstams avots nu arī ticis pie sava nosaukuma ,,Kalītes avots,,!

Kāpēc Kalītes? Paskaidrošu, jo uzskatu, ka vietvārdi ir tādi „jo senāki jo vērtīgāka informācija no tiem“. Par to, ka Brenguļu tagadējā tilta un dzirnavu un HESa vietā bijušas reiz Kalītes krāces, zināja stāstīt tas pats baronlaiku muižas mežsargs Mārtiņš Nikolajs Brūvelis. Mārtiņa brālis tur reiz bija krodzinieks. Melderu māja ir muižas laika krogs, saukts par Kalītes krogu.

Šī kroga un dzirnavu ēka ir iemūžināta 1802.gadā J.F.Broces zīmējumā. Arī M.Brūvelis bija tas, kurš zināja teikt, ka jaunākos laikos iesaukto Fazānu māju upīti sauca par Mažupi. Arī tur plāksne ir izgatavota. Vēl bez minētām vietām tās pašas Brenguļu muižas kartē pie Rutku māju avotiem, smilšakmens atseguma un Strēlnieku mājām ieleju sauca par Līgaleju. Upīte starp šīm mājām saucās Avote. Un, ja kādu vietvārdu esmu izdomājis pats, tad tas ir kolhoza ,,Vārpa,, kantora un tagadējās skolas ēkas nosaukums Avotkalns. Par šo nosaukumu pagaidām neesmu dzirdējis sūdzības, tad laikam tas būs pieņemts. Visvairāk plāksnes ar nosaukumiem būs domātas laivotājiem, bet domāju arī pašiem novadniekiem, skolēniem, ejot pārgājienā, vismaz būs uzdevums sameklēt minētās vietas.

Kopumā biedrība uzstādīja 15 plāksnes un pateicība noteikti par finansiālu atbalstu mūsu pašu pašvaldībai un plākšņu sagatavotāju projekta autoriem. Paldies!

Vides biedrības ,,Beverīnas ūdeņi,, valdes vārdā Eduards Lauris