Dabaszinības skolā. Daudz, maz, interesanti?


zeme un valsts logo kantains

Intervija ar Agiju Lāci, Jelgavas Spīdolas valsts ģimnāzijas dabaszinību skolotāju. Runājot par jauniešu zināšanām, jāņem vērā vai jāsaskaita, cik skolā ir mācību priekšmetu, kuros “pieskaras” dabas un dabaszinību jautājumiem. Es mācu priekšmetu, kas apvieno fiziku, ķīmiju un bioloģiju, un nosacīti maz stundu paliek dabai, mežiem un līdzīga veida izglītošanai un informācijai. Mūsu skolā 2/3 vidusskolēnu mācās apvienoto dabaszinību priekšmetu un 1/3 apgūst bioloģiju padziļināti.

Man, ikdienā strādājot, nešķiet, ka tiktu skoloti jaunieši, kas pierādītu vai apstiprinātu stereotipus par jokiem, kas nereti atrodami sociālajos tīklos, piemēram, ka piens rodas ledusskapī. Noteikti jaunieši, kas mīt laukos, to visu zina labāk, varbūt (bet tikai – varbūt) pilsētā ir kāds, kas patiesi zina un saprot mazāk. Jaunie ļaudis aktīvi interesējas par aktuālajām norisēm, piemēram, klimata pārmaiņām… Jāsaka, jo vairāk par kaut ko runā un raksta mediji, jo vairāk interesējas, meklē, runā, apspriež.

Vai Spīdolas ģimnāzijai ir kontakti ar profesionāliem mežiniekiem?

Man personiski neviens mežkopis pazīstams nav. Skolā – pamatskolas grupā viena no 8. klasēm ir vides virziena klase (padziļināti apgūst vides zinātni), kam pirms gada vadīju nodarbības fakultatīvajā vides skolā. Piedalījāmies “Latvijas valsts mežu” rīkotajos konkursos, piemēram, āra mācību spēļu veidošanā, kurā jāiesaista koks. Ar domu, ka mācību stundas var notikt mežā vai parkā. Vēl piedalījāmies konkursā un devāmies uz “Meža ABC” netālu no Kuldīgas, kur kopā ar speciālistiem un profesionāļiem iepazināmies ar meža (koksnes) izmantošanu. Ir notikušas nodarbības arī Tērvetes Dabas parkā. Papildu iespējas ir ļoti daudz. Es cenšos vismaz savu audzināmo 8. klasi iespēju robežās izvest ārpus skolas telpām.

Līdzās skolai ir Raiņa parks…

Manā priekšmetā par kokiem runājam maz, pašreizējā izglītības standartā dabaszinību stundās tiem nav atvēlēta salīdzinoši liela loma, taču drīz tas mainīsies un varbūt prioritātes tad būs citas. Ir bijušas mācību stundas, kur, runājot par vides piesārņojumu, ar 12. klases skolēniem esam gājuši parkā un, izmantojot ķērpju noteicējus, skatījušies, kādi ķērpji aug uz kokiem Raiņa parkā. Novērojām, ka parkā uz kokiem aug tikai divas ķērpju sugas, kas “pateicīgi mīt” jebkādā vidē. Varbūt mācībstunda neizvērtās tāda, kādu to vēlējos, jo ķērpju nebija daudz, bet secinājām, ka pilsētā dabas daudzveidība ir mazāka. Secinājām, ka gaiss visticamāk nav ļoti kvalitatīvs… Parks ir otrpus ielai, vai varam tā vienkārši teikt – “starpbrīdī jāieelpo svaigs gaiss”… Cik tas ir svaigs?

Izglītības standarts. Vai par mūsu dabas resursiem un bagātību paredzēts runāt pietiekami?

Dabaszinībās ir viena nodaļa 11. klases beigu posmā, kur runājam par dabas daudzveidības saglabāšanu. Te varam runāt par katra skolotāja domām un iniciatīvu: var runāt par mežiem, var analizēt “Sarkano grāmatu”. Standartā ir noteiktas vadlīnijas, bet praktiskais darbs atkarīgs no katra skolotāja, kā noteikto sasniegt, interpretēt un realizēt. Vienu un to pašu mācību priekšmetu dažādās skolās, dažādās klasēs un pat vienas skolas paralēlklasēs var mācīt atšķirīgi.

Cik zinu un esmu pieredzējusi, “Latvijas valsts meži” organizē nodarbības skolotājiem. 2017. gadā rudens brīvlaikā bijām Tērvetes dabas parkā, kur apmēram 90 minūtes piedalījāmies nodarbībā, noteicām koka vecumu, mērījām augstumu, mācījāmies pazīt dažādu koku koksni. Skolotājs pats visu dara, saprot, ko var paņemt sev un cik tas ir jēgpilni. Man bija interesanti! Labi, ja skolotājs arī klasi var aizvest kaut vai uz parku un viņiem ir jau gatava nodarbība, ko pats ir piedzīvojis.

Ar jauno izglītības standartu vislabāk iepazīties tā aprakstos. Cik zinu, ir vēlme nojaukt „robežas” starp strikti noteiktajiem mācību priekšmetiem -  vairākus priekšmetus varēs “jaukt” vai apvienot. Piemēram, par lietām, ko runājam intervijā – bioloģiju var apvienot ar ekonomiku, un mežsaimniecības pamati, ja tā var teikt, skolēniem taps itin skaidri. To var mācīt kopā. Uzsvars būs arī uz kritisko domāšanu un prasmēm, kas tagad bieži it kā atstātas otrā plānā.

Cik bieži Jūs nodarbību laikā dodaties ārpus skolas?

Ne pārlieku. Lielāka brīvība man ir ar audzināmo klasi klases stundā. Mācību stundu laikā manas skolas skolēniem mēdz būt citas prioritātes – mācību uzņēmumi, papildus svešvalodu u.c. stundas – lai arī esmu sava priekšmeta patriote, man negribas viņiem atņemt to laiku, kas viņiem ir svarīgs, kas interesē tieši viņus! Divu, trīs mācību stundu laikā arī ir pagrūti aiziet tālāk, ārpusē. Bet! Mērot vidējo ātrumu (fizika), mēs mēdzam iziet parkā un – ja cilvēks ir parkā –, veicot nepieciešamos aprēķinus, viņš noteikti pamanīs arī to, kas apkārt!

Nepareiza, aplama informācija “ielavījusies” arī zinātnes laukā. Kā ar to tiek galā skolās? Piemēram, it aktuālas domstarpības – dabas draugi un uzņēmēji…

Man gan neuzdod daudz jautājumu par šādām lietām. Šobrīd (2019) viena skolniece izstrādā zinātniski pētniecisko darbu par mežu ciršanas ietekmi uz dzeņveidīgajiem putniem Jelgavas apkārtnē. Viņu konsultē ornitologs un mežu industrijas pārstāvis, lai redzam kopsakarības un situācija netiktu atspoguļota vai skatīta vienveidīgi. Jāņem vērā abas puses. Darbu noslēdzot, tiks izstrādāti konkrēti ieteikumi.

Man ir bioloģes izglītība, un es labi redzu, kā “konfliktē” ekonomika ar dabas aizsardzību. Sadarbība ar “Latvijas valsts mežiem” ir gana aktīva, un tā palīdz izprast kaut vai vienkāršu situāciju: “Nokopējot klasei 30 A4 lapas ar darba uzdevumu, tu neesi darījis kaut ko Latvijas mežu iznīcināšanai, jo papīra ražošanai izmanto kokus, kurus tāpat nocirstu, tīrot mežus.” (Diemžēl, dzird arī šādas domas!)

Kamēr Latvijā pastāv līdzsvars – cērt un stāda, sargā un uzrauga, viss notiek, satraukumam nav pamata! Kamēr mežus stāda un turpina stādīt, ir lieliski, ja mēs ar koksni varam pelnīt, jo koks ir lielisks materiāls!

Vai bioloģe un skolotāja darba gaitās ir manījusi, no kurienes un kā rodas minētie stereotipi, ar kuriem galu galā – kā izrādās – ir pagrūti cīnīties?

No vienas puses tas saistāms ar pārspīlējumiem. Man pašai šķiet, ka stereotipi rodas no viena notikuma, kas, atstāstos un papildinājumos, ceļojis no mutes mutē vai sociālajos tīklos. Bijis viens gadījums, varbūt nejaušs, varbūt muļķīgs vai traģikomisks, cilvēks tapis pārsteigts un sācis interesēties dziļāk, nopietnāk un… Pietiek ar vienu gadījumu, lai to attiecinātu uz visiem. To var attiecināt uz situācijām dzīvē, kaut vai, sastopot citas tautības cilvēku, kas ne tā iztecies vai ne tā paskatījies, un tu pēkšņi kaut ko (pilnīgi nepareizi) secini par visu nāciju, viņa pārstāvēto valsti, tautību vai… Tāpat, varbūt, viens jaunietis kaut ko nezina un par to pajautā, bet secinājumi jau ir tālākejoši…

Manuprāt, piemēram, valsts bioloģijas olimpiādē ir ļoti grūti jautājumi, bet Latvijas jaunieši pierāda, ka par medaļām regulāri var cīnīties arī pasaules mērogā! Tātad zināšanas mums ir!

Kas skolotāju skolā pārsteidz? Ikdienā, regulāri vai…

Es strādāju ar metodēm, kur skolēniem tiek dota apkopota informācija, piemēram, par bioloģisko, gaisa, ūdens u.c. piesārņojumu. Mani ļoti patīkami pārsteidz, cik ļoti viņi ir ieinteresēti un vēlas paveikt, un uzzināt vairāk. Ja būtu laiks un kāds papildstimuls, domāju, par jautājumiem, ko patlaban (intervijas gaitā) apspriedām, viņi arī uzzinātu vairāk un vairāk.