Dabas aizsardzības nacionālās īpatnības. Tepat. XXI gadsimts


zeme un valsts

Intervija ar Ilzi Ozolu, Ezeru un purvu izpētes centra valdes priekšsēdētāja vietnieci

Vai mūsu dabas aizsardzības sistēmā ir daudz īpatnību?

Daudzkārt esmu dzirdējusi: stāsts, ka esam zaļa valsts, ir tikai mīts. Pēc īpaši aizsargājamo teritoriju īpatsvara Eiropā esam trešā valsts no beigām; tās veido 11% no Latvijas teritorijas. Izklausās dramatiski, tomēr aptuveni tikpat daudz šādu teritoriju ir Zviedrijā, Francijā, pat Beļģijā. “Zemāk” par mums ir Dānija un Lielbritānija. Pirmo vietu ieņem Slovēnija.

Apskatieties! Vai tiešām par Latviju sacītais ir tikai mīts?! Mums ir daudz “it kā” aizsargājamo teritoriju. Piemēram, vērtējot purvus, kuros varētu veikt kūdras ieguvi, daudzas teritorijas jau domās tiek "atmestas" kā nepiemērotas, jo tās neiegūtu pozitīvu vērtējumu ietekmes uz vidi novērtējuma procesā. Puse no Latvijas kūdrājiem netiek saimnieciski izmantoti, bet nav arī aizsargājami, tātad iepriekš pieminētajā statistikā neparādās. Pieļauju, ka šādu teritoriju ir ļoti daudz arī citos sektoros.

Cita īpatnība ne tikai Latvijas dabas aizsardzības sektoram, bet arī Eiropai kopumā, ir: skaļi iebilst pret saimniecisko darbību, nepiedāvājot alternatīvas. Vēl viens piemērs par purviem. Jau daudzas valstis, pateicoties "zaļajai kustībai", savās attīstības stratēģijās ir iekļāvušas pilnīgu atteikšanos no kūdras ieguves un kūdras produktu izmantošanas (Lielbritānija, Šveice, Vācija), jo tā negatīvi ietekmē bioloģisko daudzveidību. Viss būtu jauki - sargāsim purvus, veidosim skaistu statistiku līdz brīdim, kad secināsim, ka ēdam nekvalitatīvu pārtiku. Jo... Gandrīz katrs cilvēka audzēts stāds savu dzīvi sāk kūdras substrātā – sākot ar puķēm, dārzeņiem, beidzot ar kokiem, ko tik aktīvi eksportējam uz Zviedriju. Kūdras substrātos izauguši stādi mazāk slimo, līdz ar to jāizmanto mazāk ķīmijas, lai apkarotu slimības. Kūdrā izaudzētie stādiņi lielākoties tāpat vēlāk nonāk akmens vatē. Lielveikalos nopērkamie tomāti gan no ārvalstīm, gan no Latvijas, ir audzēti akmens vatē, ne kūdrā. Tādu “ekstru”, kā audzēt kūdrā, atļaujas retais. Uztura piramīdā dārzeņi un augļi ieņem vislielāko daļu. Kur lai arvien vairāk urbanizētā sabiedrība ņems dārzeņus, ja kūdras nozare tiek "izmesta miskastē" kā dabas iznīcinātāji? Eiropa nenovērtē kūdras nozīmi cilvēka veselībā.

Vai dabu "sargājam" par daudz?

Varētu izklausīties, ka esmu pret dabas aizsardzību. Tā nav! Pati esmu veidojusi informatīvos stendus Puikules purvā, lai stāstītu par tur esošajiem augiem. Bieži vadu ekskursijas purvos un stāstu gan par dabas aizsardzību, gan par resursu izmantošanu. Kad strādāju Latvijas Kūdras ražotāju asociācijā, ļoti bieži izjutu attieksmi: ražotājs ir daudzu nelaimju cēlonis (īpaši tas bija jūtams semināros par dabas aizsardzību). Sākumā jutos par kaut ko vainīga, zinu, ka daudziem nozarē strādājošajiem ir līdzīga pieredze. Tas man nešķiet taisnīgi! Ne kūdras ieguvējiem, ne siltumnīcu īpašniekiem nav laika krāšņu bukletu un sirdi plosošu filmu radīšanai par viņu darba nozīmi mūsu dzīvēs. Bet vajadzētu (!!!!), jo pretējā puse to dara, turklāt par naudu, ko valstīm ienes ražošana.

Gan ražotāji, gan dabas aizsardzības sektors darbojas mūsu labā. Vieni, lai mēs varētu apmierināt savas pamatvajadzības, otri, lai mēs nepaliktu tikai pamatvajadzību apmierināšanas līmenī. Lai mēs dzīvotu tīrā un dabiskā vidē un lai mums arī nākotnē būtu, kur veikt saimniecisko darbību. Laikam jau būtu utopiski iedomāties, ka abas puses kādreiz draudzīgi sēdēs pie galda un izdomās veidus, kā ražot un aizsargāt. Jāiedziļinās “pretinieka” problēmās un ar vēsu prātu jāmeklē risinājumi. Bez risinājumiem direktīvas un stratēģijas nekad “nelīmēsies” kopā. ANO prognozē, ka iedzīvotāju skaits pasaulē palielināsies no 7,4 miljardiem patlaban līdz 8,5 miljardiem 2030. gadā un 9,7 miljardiem - 2050. gadā, kas nozīmē, ka mums vajadzēs vairāk pārtikas, vairāk kūdras, plašākus laukus lauksaimniecībai, vairāk būvēsim, tātad vajadzēs vairāk izejmateriālu – cirtīsim kokus, raksim smilti utt. Neizbēgami būs vairāk SEG emisiju, bet tajā pašā laikā tās mums līdz 2050. gadam jāsamazina par 90%. Visu gribam dabisku, bet dabisks nāk no dabas, tātad no dabas jāizņem un kāda ekosistēma jāizmaina. Tas ir neizbēgami!

Latvijā saskaramies ar citur Eiropā sastopamu problēmu, kas mums nav raksturīga: dabiskie purvi daudzviet ir retums, Vācijai un Nīderlandei Eiropas struktūrās ir “skaļākās balsis” un... nav purvu. Bet - šīm valstīm ir nauda, ko veltīt dabas aizsardzības lietām. Veidojas dīvaina situācija - pašiem (Vācijā un Nīderlandē) nav, ko aizsargāt, bet viņi nāk uz Latviju un stāsta, kā mums jārīkojas, lai nenonāktu situācijā, kādā patlaban ir viņi, kas rūpnieciski izstrādājuši ap 90% savu purvu! Tas bija cits laiks, kad viņi izsmēla savus resursus – tad ilgtspēja nebija dienaskārtībā. Pēckara periodā jebkuriem līdzekļiem vajadzēja atveseļot ekonomiku, ko arī veiksmīgi īstenoja. Tagad situācija ir savādāka, tāpēc nevajadzētu ļaut, lai panikas kampaņas ietekmē saprātu. Jāatceras, ka šī ir mūsu valsts, mūsu resursi, mūsu daba un arī mūsu pienākums pašiem lemt, ko ar to visu iesāksim, un neļaut, lai lēmumu pieņemšanas laikā Eiropa ar "elkoņiem mums baksta ribās".

Cilvēkiem nav pārliecības, vai dabas aizsardzība nenotiek un arī turpmāk netiks organizēta uz viņu rēķina. Ja manā mežā patiesi atrodams kas vērtīgs, un es mežam nevaru skarties klāt, ir jābūt kompensācijai, lai neviens nejustos apdraudēts! Cilvēkiem ir jābūt pārliecinātiem, ka viņi neko nezaudēs! Sargāt dabu ar tukšu vēderu nav viegli.

Vai viss notiekošais ir vienlīdz īsts gan dabā, gan uz papīra?

Skatoties pieejamo informāciju, redzam, ka aizsargājamās teritorijās dabas vērtību vairs nav tik daudz, to stāvoklis pasliktinās. Savukārt, citas dabas vērtības tiek atrastas tur, kur cilvēki darbojas – daba ir mainīga, tā nepazīst kartēs nospraustās robežas. To redzam arī kūdras ieguves teritorijās. Tie nav klusi, neapdzīvoti, miruši tuksneši! Putniem tur patīk: ir gan pīles, gan melnie stārķi, arī gulbji un zosis – tā ir vide, kur tuvu ir cilvēks, un putni nejūtas plēsēju apdraudēti, jo plēsēji bīstas cilvēka, tie kūdras laukus “apseko” agri no rīta vai naktīs. Pastāv aplams priekšstats: ja putns vai zvērs nolēmis apmesties tuvu vietai, kur cilvēks aktīvi darbojas, mums apkārt viņu dzīvesvietai (migai, ligzdai) viss jānorobežo, lai dzīvnieks justos labi! Ja nekas tuvumā nenotiks, arī dzīvniekam nebūs interesanti! Zinu pretargumentu: “Viņi ir izstumti un viņiem nav kur palikt!” Tā arī nav taisnība, mēs redzam, ka vietu, ko izvēlēties, ir gana. Es teiktu: “Pārlieku sargājot, zūd dabiskā atlase, cīņa par izdzīvošanu, sāk trūkt spēcīgāko īpatņu”. Izstrādājot purvu, tur mītošie putni dodas uz blakus purvu. Latvijā purvi ir turpat vai katrā novadā, nav jāmeklē jauna apmešanās vieta tālu Lietuvā vai Igaunijā, vai Baltkrievijā. Jaunajā mītnes vietā, iespējams, būs jāizkaro dzīvesvieta. Izdzīvos stiprākie!

Gulbji nereti uzturas līdzās kūdras ieguves laukiem, turpat strādā traktors, gulbis nejūtas traucēts. Nezinu, vai iespējams putnus vai dzīvniekus vispārīgi un vienkārši raksturot kā klusumu mīlošus…

Vai ir nojausma kā Latvijā pārpurvojas ezeri?

Nez vai cilvēki atcerētos, ka tā vai cita purva vietā pirms gadiem vēl bijis ezers. Atmiņa ir īsa. Cita lieta – cilvēki neatšķir zemos purvus no mitrām pļavām.

Drīzāk varētu jautāt savādāk – vai vietā, kur viss atgādina pļavu, reiz nav bijis ezers? Klimatam topot siltākam, mūsu ezeros sāka krāties barības vielas, un tie sāka aizaugt. Tas ir normāls, dabisks process. Ja upēs un ezeros ievadām netīrus notekūdeņus, šī aizaugšana norit straujāk, veidojas jauni purvi. Mums ir tam piemērots klimats. Mums iztvaikošana norit lēnāk nekā saņemam nokrišņus. Mūsu upes ir lēnas, ezeru caurtekas nespēj barības vielas gana strauji aiztransportēt tālāk. Drīzāk Latvijā jādomā par to, vai mums ne tālā nākotnē būs pietiekami daudz ezeru, nekā par to, vai mums ir pietiekami daudz purvu!

Vai Latvijā ezerus un upes tīra (padziļina gultnes, smeļ dūņas, bagarē)?

Viens, ko var darīt, ezerus var tīrīt – tāpat kā jūras krastu. Ezerus var tīrīt no dūņām – ja mums zināma sapropeļa ieguve un zinām, kur izmantot sapropeli, nav skaidra lietojuma ezeru dūņām! Tās ir lielisks mēslojums! Dūņas tāpat kā pelni ir zināms, bet maz izmantots materiāls mēslošanai.

Patlaban esmu iesaistīta LIFE projekta pieteikuma rakstīšanā (ceru, ka to atbalstīs) par ezeru dūņu izmantošanu izstrādātajos purvos biomasas ražošanai. Izstrādātajos purvos plāns kūdras slānis ir palicis, bet tas “nav interesanti” rūpnieciskajiem ieguvējiem, tālab mums projekta realizācijas rezultātā būtu trīs ieguvumi – tīrs ezers, barības vielas (mēslojums) dūņu veidā palīdzētu augt biomasai un rekultivēts purvs.

Kā dūņu ieguves un ezera attīrīšanas process norit tehniski?

Esam piesaistījuši cilvēkus (profesionāļus), kas veic attīrīšanas darbus jūrā (Baltijas jūras ģeoloģijas centrs). Iekārtas ir “nopietnas”, tas nav lēti… Pasākums ir dārgs, jo mums nav lielas pieredzes, bet ieguvumi varētu būt lieliski. Ja nav pieredzes, praktisko zināšanu, iesākums allaž ir dārgāks. Izmaksas rēķinām uz izsmelto dūņu kubikmetru. Tātad runa ir par Alūksnes ezeru un tā nelielas daļas attīrīšanu. Izsūknējamo nogulumu apjomi ir gana lieli, vairāki metri dziļumā, dūņas var izmantot teritorijas labiekārtošanā vai kā mēslojumu. Man prieks, ka Alūksnes Domē aktīvi rīkojas, lai saglabātu ezera tīrību, jo tas ir viens no tīrākajiem Latvijā. Bet salīdzinoši neliela ezera daļa ir krietni aizaugusi, dūņas jau sasniedz ūdens virspusi, kas man liecina, ka varbūt jau pēc 50 gadiem, neko nedarot, tur varētu veidoties zemais purvs. Līdzīgi - ar skatu nākotnē - būtu jāskatās uz ezeriem, kas ir apdzīvotu vietu centros – tādu ir daudz. Ar tiem būtu jāsāk! Ķīšezers, Juglas ezers, Liepājas ezers, Babītes ezers, Stropu ezers…

Izsmeļot dūņas, ezera aizaugšana tiek bremzēta; ja dūņas ir tuvu ūdens virsmai, arvien aktīvāk noris atmirušo augu uzkrāšanās un straujāk noris aizaugšana.

Kā vēl mazināt piesārņojumu vai barības vielu uzkrāšanos mazajos ezeros? Risinājums ir paldikultūras - tās nav nekas jauns! “Labs attīrītājs”, kas lieliski izmanto (“izņem”) augsnes fosforu un slāpekli (atbrīvo no tiem nogulumus),– ir vilkvālītes. Arī niedres dara labu darbu, tikai tās ir jānopļauj. Neko daudz neieguldot un nesūknējot, šie augi arī var uzlabot ezera stāvokli.

Upju stāvoklis. Upes aizaug, paliek seklākas, bagarēšana nenotiek…

Upēs tehnoloģijas būs citas. Kā redzu no informācijas plašsaziņas līdzekļos, labs darbs ir upju tīrīšana dažādās talkās – attīrot no sakritušiem kokiem, neļaujot bebriem pārņemt upi, atjaunot tās dabisko tecējumu. Atjaunojot purvus, bebri ir lielākie palīgi, bet upēs viņu rosīšanās ne vienmēr ir vēlama. Mūsu ģeogrāfiskais novietojums dažiem procesiem ir visai stimulējošs – līdzenais reljefs bez augstiem kalniem, upes – samērā lēnas, tas ir neizbēgami – ezeri un upes aizaug un no tā cieš arī Baltijas jūra. Te gribu izmantot vienu no pirmsvēlēšanas kampaņas saukļiem – jāsāk ar sevi – jādomā kādu sadzīves ķīmiju laižam kanalizācijā, jāseko līdzi tam, kādas vielas tiek izmantotas lauksaimniecībā, jo tas viss diemžēl nekur nepazūd.